Twitter

Kultūras pasākumi

« Novembris 2017 »
POTCPkSSv
30
31
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
1
2
3

Praktiskā mācību vizīte Lietuvā

Kurzemes plānošanas reģions īsteno UniGreen projektu, kura ietvaros tiek organizētas arī starptautiskas konferences par tēmu "Dabas tūrisma pieejamība". Arī mēs devāmies uz Lietuvu, lai gūtu milzumdaudz iespaidu un secinājumu.

Pirmajā dienā, 19.oktobrī pārstāvji no dažādām Kurzemes pašvaldībām, kā arī topošie vides gidi piedalījās konferencē “Accessible Nature tourism”.

Konference norisinājās Plateliai Kultūras centrā, kurā pieredzē, ieteikumos dalījās pārstāvji no Latvijas, Lietuvas un Somijas.

Pirmā lektore: Leena Kuosmanem (Senior lecturer Laurea Universtity of Applied Sciene, Finland).

Konferences pirmajā daļā tika runāts par vides pieejamību, servisa kvalitāti tūrismā, labo praksi, kā arī apmeklētājiem draudzīgām vietām Somijā.

Ko nozīmē pieejamība? Tā ir apkārtējā vide, infrastruktūra, kas piemērota ikvienam.

Piemēram, konferences norises vietā – Plateliai Culture Center (Plunge) ir tikai viena wc, lai gan tā ir pieejama arī invalīdiem, jāatzīst, ka tai ir visai smagas durvis, ko atvērt nav viegli. 

Svarīgi ir izmantot iegūtās zināšanas, kaimiņvalsts pieredzi, pašiem savas valsts labos piemērus, lai turpinātu iesākto attiecībā uz pieejamību, un radītu arī jaunus tūrisma objektus, kas būtu pieejami patiešām ikvienam.

Tāpat jāpievērš uzmanība arī informācijas pieejamībai dažādiem konkrētās vietas apmeklētājiem (arī Braila raksts).

Visbiežākie jautājumi, par kuriem vajadzētu aizdomāties:

·        Vai vieta ir pieejama cilvēkam, kas pārvietojas ratiņkrēslā,

·        vai tur ir lifts,

·        vai ir uzbrauktuves/nobrauktuves, no kā tās ir izgatavotas (akmeņu piemērs, Dobele),  vai tās ir patiešām drošas, pareizi, pārdomāti izgatavotas

·        vai persona var izmantot kādu palīgu, kas būtu pieejams;

·        par ko konkrētajā vietā ir jāmaksā;

·        vai vieta ir droša, bērniem un ģimenēm draudzīga;

·        vai vieta ir ar kādu apzīmējumu, kas liecinātu par to, ka tā ir arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piemērota;

·        vai vieta tiek regulāri apsekota, pārliecinoties par pieejamības eksistenci;

·        vai konkrētajā vietā drīkst nākt ar suņiem – jo ir arī redzes invalīdi, kas ikdienā pārvietojas kopā ar palīgu – suni.

Svarīgākā atziņa: Vislabāk tiešām par to, kā būtu jāplāno vides pieejamība tūrismā, jājautā cilvēkiem, kas ikdienā saskaras ar pārvietošanās grūtībām paši.

Jāatceras, ka grūtības pārvietoties ir ne tikai cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā, bet arī ģimenēm, kurās aug mazi bērni.

Lektore aicināja aizdomāties arī par cilvēcīgo faktoru, kas paredz – redzot cilvēku invalīda ratiņos, tam vajadzētu piedāvāt palīdzību, bet jāsaprot, ka ir arī neredzamās problēmas.

Redzes, dzirdes problēmas arī ir daudziem cilvēkiem. Tāpat ir arī cilvēki ar kognitīvo funkciju traucējumiem. Ir cilvēki, kam ir lasīšanas problēmas, ir cilvēki, kas nesaprot, kura ir labā, kura kreisā puse, attiecīgi, viņiem būs grūti uztvert to, kas norādīts mums it kā tik labi saprotamās kartēs. Secinājums: vides pieejamībai jāattiecas uz visiem. Tātad, mums vairāk jāiedziļinās vienam otrā.

Pieejamība iet roku rokā ar kvalitāti, daudzu lietu kopumu, kas ietver sevī izpratni par dažādu cilvēku vajadzībām.

Leena Kuosmanen uzsvēra, ka simboli ir nepieciešami pieejamu vietu atpazīstamai. Tiem jābūt saprotamiem ikvienam, vienkāršiem un tādiem, kas uzreiz liecina par konkrētās vietas draudzīgumu, pieejamību dažādām personu grupām.

Mazliet humoristiski, un tomēr laba viela pārdomām: “Tūrisms ir liela nauda, bet mārketings vienmēr pieprasa arī saukļus, kas būtu izprotami ikvienam. Noteikti viesnīcā neredzēsiet uzrakstus – “Laipni lūdzam visus ar speciālām vajadzībām” vai “Laipni lūgti, invalīdi!”.”

Tātad, jāaizdomājas par to, kas ir tas, kas konkrētajā vietā liecinātu par vides pieejamību ikvienam.

Kādas ir visbiežākās barjeras, ar ko nākas saskarties cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai invalīdiem, kas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā:

·        pakāpieni,

·        stāvas un garas trepes,

·        nekādu iespēju, kur pieturēties ar roku,

·        smagas durvis,

·        aizliegums telpās ienākt ar suni,

·        šauras ejas,

·        iespēja pakrist.

Patīkami, ka pirmā prezentācija ietvēra sevī arī patiesus stāstus, video par tūrisma objektu funkcionalitāti, nevis maldīgu, novecojušu informāciju.

Punkti, kas liecina par tūrisma objekta “draudzīgumu ikvienam”:

·        Demokrātiska samaksa par tūrisma objekta apmeklējumu.

·        Cilvēks var izlasīt, arī esot akls. Cilvēki bez redzes problēmām ikdienā šādas lietas nepamana. Informācijai jābūt vienkāršai, konkrētai, bez nekā lieka – par servisa pieejamību, arī par vienkāršām lietām, kā, piemēram, wc esamību vai neesamību jau pirms iegriešanās tūrisma objektā. Tātad, ikviens plāno savus ceļojumus un vēlas jau pirms ceļojuma galamērķa apmeklēšanas saprast, ar ko rēķināties.

·        Internacionāls tūrisms. Arī par to ir jāatceras, jo nereti izvietota ir informācija tikai valsts valodā, bet ne starptautiskā, piemēram, angļu valodā.

·        Infrastruktūra – arī kopumā.

·        Naktsmītnes. Arī to pieejamība.

·        Ceļojumu motivācija – izglītojošā, izziņa, iespēja iepazīt dabu, vēsturi, kultūru, iespēja iepazīties ar cilvēkiem, arī iespēja ietaupīt var būt motivācija. Iespēja ietaupīt vienmēr ir svarīga, bet iespēja ietaupīt un vienlaikus tikt pie biznesa idejām – vēl labāka.

·        Tūrisma forma. Dabas tūrisms, eko tūrisms, nakts tūrisms, ūdens tūrisms, pasākumi, kas apvienoti ar tūrismu.

·        Galamērķa menedžments. Mārketings, piedāvājumu kopums.

·        Drošība, atrašanās vieta, nokļūšanas iespējas. Cik ilgi iespējams palikt konkrētā vietā. Kā uzsvēra lektore, palikšana uz vienu nakti nav pārāk laba, cilvēki ar speciālām vajadzībām ir lēnāki, viņiem jāpaliek ilgāk vienā objektā. Tas palīdz arī pašu tūrisma objektu novērtēt labāk. Tātad, jādara visu, lai klients pie mums paliek pēc iespējas ilgāk.

·        Grūtības, ar ko var nākties saskarties. Jāapzinās lietas, ko var nākties lūgt pašam, pētot lietas, kas pieejamas kā piedāvājums. Kaut vai elementāra palīdzība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

·        Izpratne par pašu pieejamību, izpratne par īpašo vajadzību cilvēku ikdienu.

IETEIKUMS IKVIENAM, PADOMĀT: Kā es varu palīdzēt?

“Iedomājies, ka esi akls, pie tevis pienāku es, un ar tevi runāju, pieskaros, piemēram, tavam plecam un aizeju. Tie ir cilvēki, kas ir tādi paši, kā mēs, viņi ir pelnījuši tādu pašu attieksmi, kā attiecamies viens pret otru, arī, izstrādājot dažādus tūrisma ceļvežus un radot jaunus tūrisma objektus. “ – tā Leena Kuosmanen.

Jāatceras: serviss ir komplekss, tas ir tas, kas notiek starp cilvēkiem – pieredzes apmaiņa, piedāvājumu kopums. Un tā nav naudas izšķiešana, tās ir rūpes vienam par otru, cieņas izrādīšana. Runa ir arī par komunikāciju, kuras ietvaros mēs ļoti daudz ko varam uzzināt un saprasts. Arī servisa piedāvājumam jābūt multifunkcionālam, savā ziņā, jo katrs no mums ir citādāks, esam individualitātes.  

Svarīgi ir arī attālumi no vienas vietas līdz otrai – ne tikai nokļūšanas iespējas. Jāpadomā arī par to, cik pieejams ikvienam ir arī nokļūšanai izmantojamais transports. Ja kaut kur varam nokļūt ar autobusu, ne visiem ir zemās grīdas, kas ir lietošanai draudzīgākas ne tikai vecākiem ar bērnu ratiņiem, bet arī cilvēkiem, kas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā.

www.accessibletourism.org jeb ENAT ir lieliska vietne, kas ataino vides pieejamības labo praksi saistībā ar tūrismu. Vietnē ir gan video, gan attēli, gan reāla pieredze, gan arī virtuālās ceļošanas iespējas.

Manā uztverē virtuālā ceļošana ir kas līdzīgs bērnu izpriecām ar spēlēm internetā. Ja kaut ko dara, tad dara, nevis dara ar mānīgu efektu, kāds tas ir šajā gadījumā. Tikai dodoties īstā ceļojumā, ir iespējams patiešām izbaudīt galamērķa piedāvājumu, krāšņumu, jaunas garšas un emocijas. Tādas virtuāls piedzīvojums, kā kāpšana Everestā vai burāšana ar jahtu internetā, nevar sniegt.

Mājaslapā ir labi apkopota informācija par jaunākajiem pieejamajiem objektiem tūrismā – visā pasaulē (UK, EU, Portugal). Uzzināju, ka ENAT biedri ir vairāk nekā 30 valstīs un 5 kontinentos. Ikkatrs no viņiem palīdz veidot šo pieejamo objektu apkopojumu, daloties savos novērojumos, pieredzē, padomos un ieteikumos.  Teju visi šie cilvēki strādā tūrisma jomā.

Otrais lektors Māris Cīrulis, kas pārstāvēja Liepājas Neredzīgo biedrību, pastāstīja ļoti daudz par Universālā dizaina principiem, ko pirmo reizi redzējis Hurdo rehabilitācijas centrā Norvēģijā. Pēc tam, protams, ir pētīta arī pašu valsts, lai izprastu, cik pieejama neredzīgajiem ir mūsu Latvija. Viņš uzsvēra, ka, ņemot par piemēru ārvalstis, arī Latvijā aizsākta stabu “apzīmēšana” ar neredzīgo apzīmējumiem, lai pārējie arī tam pievērstu uzmanību.

Viņš iepazīstināja ar interesantu mājaslapu (www.redzigaismu.lv), kurā ir visi 7 Universālā dizaina veidošanas principi.

2008.gadā bija pirmās Universālā dizaina apmācības, semināri, un kopš tā laika pa visu Latviju tiek rīkoti semināri, lekcijas, vairāk pievēršot tieši pieejamības jautājumam uzmanību.

Ikkatrā pašvaldībā vajadzētu atcerēties, cik svarīga ir nevis kritika, bet argumentēti piedāvājumi. Rezultātus vienmēr iespējams sasniegt tikai sadarbojoties.

2013.gadā Liepāja tika pie EDEN balvas kā pieejamākā pilsēta (tūrisma ziņā) cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Arī ar mums kopā konferencē piedalījās neredzīgs gids no Liepājas – Artūrs Līvmanis. Tas ļāva ne tikai iepazīt tuvāk ikdienas problēmas, ar kurām pārvietojoties saskaras cilvēki ar redzes problēmām, bet tas ļāva iemācīties, cik svarīgi ir patiesi sadarboties.

Dažkārt tiem, kas veido video materiālus konferencēm par vides pieejamību, jāatceras, ka video sižetu nav iespējams noskatīties cilvēkam, kam ir acīmredzami redzes traucējumi, tāpēc pirmās lektores stāstījumā trūka uzmanības pievēršana video komentēšanai, paskaidrojot tur notiekošo.

Savukārt, Liepājas video par neredzīgās sievietes piedzīvoto, sajusto, sadzirdēto Liepājā, bija tiešām veiksmīgs un profesionāls. Tajā bija liels uzsvars likts tieši uz pieskārienu, jūtu, smaržu un garšu pasauli, tātad – visām pārējām maņām, kas cilvēkam ir, neskaitot redzi. Skatītāji varēja izbaudīt visu pilnībā, jo video bija patiešām uzņemts no interesanta skatu punkta. Skaņas, vizuālie, taustāmie risinājumi, pilsētas kartes, objektu apzīmējumi, vienkārši fantastika un lielisks piemērs.  Intensīvs, spilgts, muzikāls, radošs piemērs, atbilstošs tēmai – pilnībā un absolūti labākais video par šo tēmu.

Savukārt, manis redzētais Dobeles video par vides pieejamību kalpo kā lielisks piemērs tam, kā īsti nevajadzētu iekārtot, piemēram, nobrauktuvi pie viesnīcas/ēdināšanas iestādes. Un tāpat, tas ir arī kā lielisks atgādinājums tam, ka tūrismā strādājošajiem ir vienmēr jābūt labi informētiem par katra tūrisma objekta patieso stāvokli un aktuālo pieejamību.

Universālais dizains = Vides pieejamība, informācija, produkti, pakalpojumi – ikvienam. Ja tas ir pieejams cilvēkam ar invaliditāti, tas ir pieejams ikvienam.

Konferences dalībnieki varēja arī izprast, ka tiešām vājredzīgo un neredzīgo vajadzības vides pieejamībā atšķiras.

PIEMĒRS: Pelēkas krāsas burti uz stikla durvīm – redzīgam jā, vājredzīgam – nē, tāpat kā vecākam cilvēkam gados. ­­­

Daži no principiem, kas raksturo Universālo dizainu:

·        Ērti lietot ikvienam. Piemēram, sabiedriskais transports, rampa pie ieejas durvīm.

·        Fleksibilitāte lietojumā. WC, kurā var regulēt atbalsta augstumu.

·        Viegli saprotama aplikācija, informācija, zīmējums, apzīmējums. Piemēram, autobusu pieturās – Braila raksts..

·        Skaņas. Automātiskās durvis, to izmērs atvērumā.

Visiem septiņiem principiem jāstrādā kopā, ja kāds no principiem netiek ievērots, tad kopumā Universālais dizains nestrādā.

Kā redz cilvēki dažādos vecumposmos? Cilvēkam, kļūstot vecākam, mainās arī krāsu uztveres gamma. Gados vecāki cilvēki redz sliktāk, tumšākos toņos. Konferences dalībnieki varēja uzlaikot speciālas brilles, kas parāda, kā tad redz cilvēki, piemēram, ar 1.grupas redzes invaliditāti.

No 100 cilvēkiem, kas ir 1.grupas invalīdi, 25% ir pilnībā akli, pārējiem ir jāpalīdz ikdienā justies redzīgākiem. Attiecīgi, Universālajam dizainam ir īpašs uzdevums – radīt drošu, pieejamu, komfortablu vidi ikvienam. Ikviens varēja izbaudīt, kāda ir redze, ja nākas saskarties ar Kataraktu, glaukomu- vienai vai pat abām acīm. Plankumi, kas šķietami pārvietojas pa aci. Sānredze, tuneļredze. Tīklenes atslāņošanās.  Cukura diabēts – tas arī bojā redzi.

Kuriem cilvēkiem vajag palīdzēt, piedaloties satiksmē?

It kā vienkāršas un pašsaprotamas lietas, un tomēr – dažkārt to aizmirstam.

·        Riteņbraucēji,

·        cilvēki ar vizuāliem kustību traucējumiem,

·        vecākiem ar bērnu ratiņiem,

·        cilvēkiem ar riteņkrēsliem,

·        cilvēkiem ar pārvietošanās dēļiem,

·        cilvēkiem, kas pārvietojas ar kruķiem,

·        cilvēkiem, kas pārvietojas ar rolleriem,

·        un tūristiem ar lielām somām.

Personīgi man vislabāk patika piemēri no lektora personīgās dzīves, kā arī apraksts par to, kas nepieciešams arhitektiem un būvniekiem, lai iekļautu Universālo dizainu ikvienā pilsētā. (Guidlines from Liepāja)

·        Marķējumi kāpnēm, stikla sienām, apzīmējumi, ceļa zīmes.

·        Ķieģeļi ar pumpām vai reljefu – aklajiem. Esmu tādus redzējusi arī Tukumā pie gājēju pārejām, tuvojoties apļveida krustojumam, kas ved gan uz pirmsskolas izglītības iestādi “Lote”, gan arī uz tirdzniecības centru “Rimi”. Reljefainās līnijas ļauj, tuvojoties krustojumam, saprast, ka tāds drīz būs, bet pirms paša krustojuma ir tāds kā brīdinājums par līmeņa augstuma izmaiņām, tātad – tur būs jau pumpains bruģis. Satiksmes dalībnieki, kas dodas pastaigā kājām/ar ratiņiem/invalīdu ratiņiem, nulles līmenī, bez speciālas palīdzības, var droši pārvietoties.

No 2000.gada Liepājā parādījušies arī skaņas luksofori, kas ir lieliski palīgi ceļu satiksmē. Tie maina skaņu, atkarībā no režīma, kurā luksofors darbojas, respektīvi – sarkanais ir gaidīšanas režīms, skaņa ir lēnāka. Oranžais – mazliet ātrāks. Zaļais – pavisam ātrs.

Lielisks materiāls ir izstrādātie noteikumi -

Materiālā ir patiešām viss par dažāda veida vides pieejamību un nosacījumiem, kas var palīdzēt katrai pašvaldībai kļūt pieejamākai ikvienam.

Un tas nav vairs tikai tūrisms.

Humoru zālē izraisīja, protams, video par cilvēkiem, kam ar redzi viss ir kārtībā, un tomēr gadījies ieskriet stikla sienā/durvīs. Lielisks pierādījums tam, ka stikla sienas jāpadara redzamas ikvienam, lai izvairītos no traumu gūšanas. Stiklam jābūt marķētam: līnijas, zīmējumi vai jebkas cits, kas palīdz sienai kļūt redzamākai. Pietam – 1,30-1,60m augstumā, tātad – acu augstuma līmenī. Un ideālā gadījumā – arī stikla apakšējā daļā, atceroties par cilvēkiem, kam ir tuneļredze.

Lektors lieliski prata pievērst uzmanību arī kultūras centra apkārtējās vides īpatnībām, ļaujot mums pašiem pamanīt, ka kultūras centra zāles kāpnes neatbilst Universālā dizaina principiem, jo pakāpieni nav marķēti, tie nav labi pamanāmi un ir vienādā tonī ar apkārt esošo grīdu, attiecīgi, pastāv iespēja atkal tikt pie traumām. Marķējums būtu nepieciešams tur, kur sākas pakāpieni, un tur, kur tie beidzas. 10cm augstumā, vēlams dzeltenā krāsā, bet svarīgākais – kontrastējošā krāsā, salīdzinot ar pašiem pakāpieniem.

Apskatījām arī taktilās kartes un moduļus. Pievērsām uzmanību burtiem – Braila rakstā, tātad, taustāmam reljefam.

Un  -

IETEIKUMS: Ja paši plānojam, pašiem jāmēģina iejusties to ādā, kam šis universālais dizains ir visvairāk nepieciešams.

Trešais lektors – Ginta Žemaitaityte (Projektu koordinatore - from Lithuanian Association People with Disability).

Pirmais un būtiskākais jautājums, ko lektore uzdeva: “Vai esam gatavi?”. Jā, tieši tā – gatavi tam, ka pie mums (tūrisma objektā, ēkā, pilsētā, ciemā utt.) ciemoties var tiešām ikviens.

Viņas demonstrētais video humoristiskā, un tomēr ļoti precīzā veidā atainoja visbiežākās problēmas, kas skar kustību traucējumi cilvēkus ikdienā. Nokļūšana kaut kur, braukšana pa ietvi, kurai ir paaugstinājumi, pakāpieni, kaut kā aizsniegšana.. Tās ir tikai dažas no ikdienas problēmām, kas skar cilvēkus ar īpašām vajadzībām katru dienu.

Ņemot vērā jaunāko, aktuālāko informāciju, kas attiecas uz ikvienam pieejamu tūrismu, Lietuva pieejamības ziņā, ir 56.vietā. Neskatoties uz ļoti daudziem piemēriem, padomiem, mums joprojām nav iespēju būt pilnībā pieejamiem. Ir daudz labu piemēru, un tomēr ne visur ir iespējams dzīvē ieviest Universālo dizainu.

Labie piemēri - tās ir dažas viesnīcas, daži skatu torņi, bet ne tūrisms pilnībā. Dažkārt vienkārši ir par maz informācijas par tūrisma pieejamību ikvienam.  Jāatceras, ka tūrisma pieejamība ir svarīga ikvienam, ne tikai cilvēkiem, kuri ikdienā pārvietojas ratiņkrēslos.

Lietuvā nav speciālas uzskaites, kas attiecas uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tāpēc ir grūti iesaistīties dažādos projektos valstiskā līmenī, ja nepieciešams atgādināt tieši par cilvēkiem, kam ir grūtības pārvietoties.

Piemēram, Austrālijā (12% no visiem tūristiem) un ASV pat tiek uzskaitīti tūristi ar īpašām vajadzībām.  Eiropā – 15-18 miljoniem cilvēku ir ar īpašām vajadzībām. 18% no šiem cilvēkiem ceļo. Lietuvā vairāk ir teorētiskais līmenis, bet ir atsevišķas organizācijas, kas vairāk pievēršas tieši tūrisma pieejamībai. 2015.gadā apjautāti cilvēki ar īpašām vajadzībām, un aptaujā uzsvars likts tieši uz ceļošanu, atklājies, ka ceļo 84% no aptaujas dalībniekiem ar lielāko prieku, lai gan pirms tam (2012.gadā) esot bijusi sajūta, ka ceļošana nav paredzēta cilvēkiem, kam ir grūtības pārvietoties.

Prezentācija bija lielisks piemērs tam, ka ceļot var ikviens, ja vien ceļojuma galamērķis ir pieejams. Cilvēki ar pārvietošanās grūtībām, invaliditāti ceļojuši pat uz Kambodžu.

600 tūkst.cilvēku Lietuvā ir gados, un arī viņiem nepieciešams Universālais dizains. Visbiežāk izmantošanai lietderīgs būtu transports ar zemajām grīdām, bet tādam transportam ir samērā maz piemērotu stāvlaukumu.

Patika lektores demonstrētie attēli kā uzskates materiāls ar prezentācijas autores izvēlētiem marķējumiem, kur sarkanās krāsas marķējums parāda, kā darīt nevajag.

Arī ceļu segums ne vienmēr ir piemērots, lai pa to pārvietotos ratiņkrēslā. Piemēram akmens bruģis, noteikti nebūs piemērots, tāpat arī laipas, kur starp dēļiem ir spraugas, kas lielākas par 1cm. Tāpat ir arī ar celiņiem, ko klāj smiltis. Ja ceļa segums satur nelielus akmentiņus, tie var traucēt pārvietošanos, bloķējot priekšējo ratiņkrēsla riteņu kustību.  Līdzīgi arī ar akmens plāksnēm, starp kurām saaugusi bieza zāle, vai starp kurām ir lielas šķirbas. Ceļa segumam jābūt plakaniskam, vienā līmenī.

Ļoti labs piemērs, kā nevajadzētu darīt – Amfiteātris Lietuvā (2014.g.) Tas ir pieejams cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām, bet tā pakalpojumi, diemžēl, cilvēkiem ratiņkrēslos, nav pieejami. Ir risinājumi, par kuriem ir it kā padomāts, bet realitātē  - diez vai ir viedoklis cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām.

Attēla avots: http://pasauliolietuvis.lt/wp-content/uploads/2016/12/Telsiai.-A.-%C5%BEEBRAUSKAS.jpg

Ja iepriekšējā pieredzes apmaiņas braucienā uz Lietuvu, man radās jautājums par “Zigzaga” konstrukcijām, tad šajā reizē uzzināju, ka tieši šāda veida nobrauktuve, kas nav stāva un ļauj samazināt pārvietošanās ātrumu, padara braukšanu ratiņkrēslā drošāku.

Netālu no Viļņas ir skaistas laipas, kas it kā pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kā arī māmiņām ar maziem bērniem ratos, bet tai pat laikā, starp laipu dēļiem ir pārāk lielas spraugas, laipām nav maliņu, kā arī īsti nav,  kur pieturēties. Tāpat ir arī laipas, uz kurām uzbraukt nemaz nav iespējams, tām ir pārāk augsts sākums un nobeigums.

Neringā esot daudz sabiedrisko tualešu, bet vai tās ir pieejamas, tas ir jau cits jautājums. Vairākās ēkās tās neatrodas pat pirmajā stāvā.

Viļņā, piemēram, daudzu viesnīcu sasniegšana, ir problēma jau pati par sevi. Arī tualetes Viļņā ir tikai 2 tādas, kas pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Kā labie piemēri, pamatā tika rādīti foto no dažādām Eiropas valstīm, kur redzami spilgti piemēri, kas kalpo kā pozitīvas attieksmes paraugs. Reizēm pietiek ar 2 cementa maisiem, lai izveidotu ļoti labu piebraucamā ceļa nobeigumu, kas nebūtu stāvs. Tāpat arī tualetē, kurā dažkārt pietrūkst vien roku balsts.

Ko gribētu cilvēki ar īpašām vajadzībām:

To pašu, ko citi –

·        Makšķerēt

·        Spēlēt tenisu

·        Ceļot

·        Doties uz jūru

·        Izbaudīt pastaigu takas

U.c.

Arī lektore Ginta Žemaitaityte uzsvēra, ka daudzos objektos trūkst ikonas, simboli, zīmes, kas apzīmē servisu, kas pieejams ikvienam cilvēkam, arī cilvēkiem, kas pārvietojas riteņkrēslā.

Kretingas muzejā esot iespējams iekļūt, tur esot speciāli iekārtota (pieejama) tualete, bet tā atrodas gaiteņa galā, kur jāpārvar 3 pakāpieni paša spēkiem. Rekonstrukcija muzejam bijusi pirms 2 gadiem, tualete iekārtota atbilstoši, bet nokļūšana līdz tai – neatbilstoši.

Visām iesaistītajām pusēm ir jādiskutē – gan tiem, kas nonāk reālā saskarē ar Universālo dizainu, to lietojot ikdienā; gan tiem, kas to izstrādā; gan tiem, kas to realizē.

www.beslenksciu.lt – var atrast visu par ikvienam pieejamām vietām. Kartes, attēli, teksts, kas ietver sevī arī cilvēku atsauksmes.

http://www.universali-architektura.lt/ – arī ir mājaslapa, kuru izstrādājuši ne vien studenti, bet arī arhitekti. Te atrodama informācija par pieejamiem objektiem tieši Lietuvā.

Kā pēdējā lektore uzstājās Riikka Mansikkaviita (project manager  from Metsahallitus Parks and Wildlife, Finland).

Viņa vairāk stāstīja par parku, dabas parku pieejamību.

Viņa iepazīstināja ar Hossa parku, kas ir pieejamākais, jaunākais dabas parks Somijā. Tas ir lielisks galamērķis ikvienam, ko parāda arī apmeklētāju skaits iepriekšējā tūrisma sezonā. Jāsecina arī, ka cilvēki labāk zina, kurp doties, kur atpūsties pie dabas. Tātad, informācijas ir pietiekoši daudz arī par pieejamību.  Hossa parkam ir sava apmeklētāju monitoringa sistēma, kam pateicoties pakalpojumu klāsts tiek uzlabots. Šī parka apmeklējums ir jauna pieredze, sevišķi tiem, kam ir vēlme izrauties no ikdienas. Lektore uzsvēra, ka tā ir iespēja pabūt bez trokšņiem. Ļoti daudz piknika vietu, dabas taku.

Patīkami, ka arī viņa pastāstīja, kur pieejami Nacionālo parku ceļveži, kuros apkopota informācija par visiem Somijas dabas parkiem. Internetā tā būs vietne: www.nationalparks.fi

Pagājušajā gadā šo mājaslapu apmeklējuši vairāk kā 10 000 cilvēku, kam patīk ceļot, dodoties pārgājienos.

Excursionmap.fi jeb http://www.retkikartta.fi  - atrodamas visas iespējamās kartes. Tās var arī drukāt, izvēloties savu ceļošanas sākuma punktu, kā arī galamērķi.

Somijā lielākās problēmas parkos sagādājot tieši tualešu trūkums, kā arī, protams, ja ir pieejami skatu torņi, tad tajos augšā tikt ir grūti vai neiespējami.

Ir ļoti daudz kājāmgājēju taku, kas piemērotas arī cilvēkiem, kas ikdienā pārvietojas ar ratiņkrēsliem.

Interesanti, ka Somijā vairāk ir cilvēku ar mentālām veselības problēmām, nekā ar kustību traucējumiem, tāpēc viņiem arī pieejamības aktualitātes jautājumi ir mazliet citādāki.

Patīkami, ka tūrismā viņiem kā lielākie sadarbības partneri ir tieši:

·        International Brain Injury Association

·        Epilepsy Association

·        Muscle disease association

·        The Finnish Association for Mental Health

Tātad, apvienots tiek gan tūrisms, gan sports, gan veselība, gan arī pieejamība.  

Arī pie informācijas atjaunošanas strādā, iesaistās cilvēki ar īpašām vajadzībām. Paši brauc pa taciņām dabas parkos arī ar ratiņkrēsliem. Tiek ņemtas vērā cilvēku atsauksmes, pieredze.  

Somijā, kā pastāstīja lektore, veidojot dabas takas, tiek ņemts vērā tieši tas, lai pa takām spētu pārvietoties dažādi cilvēki – atkarībā no katra fiziskajām spējām un veselības stāvokļa, izvēloties sev piemērotāko.

Apmeklētāju uzskaites sistēma ļauj veikt arī cilvēku uzskaiti, kam ir īpašas vajadzības, jo aptaujās ir iekļauts jautājums par veselības stāvokli, par pieejamību utml. Precīza uzskaite gan, jāatzīst, netiek veikta.

Otrajā dienā, 20.oktobrī pārstāvji no dažādām Kurzemes pašvaldībām, kā arī topošie vides gidi devās apskatīt Žemaitijas Nacionālā parka objektus dzīvē (Žemaitija National Park, Plateliai).

Apskatījām arī iepriekšējā pieredzes braucienā redzēto Plateliai skatu platformu, kas atrodas netālu no Šeires pastaigu takas. Šī bija lieliska iespēja ne tikai salīdzināt, kā mēneša ietvaros šeit sokas ar uzlabojumiem pieejamības jautājumā, bet arī izmēģināt, ko patiešām, tiešā vārda nozīmē var saprast ar apzīmējumu “pieejams”. Precīzāk: ikkatrs gribētājs varēja iesēsties ratiņkrēslā un izmēģināt, kāda vispār ir pārvietošanās specifika ar ratiņkrēslu konkrētajā vietā.

Šeires pastaigu takā apskatījām arī “Zigzag” veida nobrauktuvi, secinot, ka pie nogriešanās uz taku (pie paša ceļa), vietā, kur sākas taka un beidzas iebraucamais ceļš, ir it kā “pumpainie ķieģeļi”, tie nosēti ar granti un akmeņiem. Tātad, ne tikai vājredzīgie (vai neredzīgie) nejūt reljefa atšķirību, ko paredz tieši šādu ķieģeļu izmantošana, bet arī cilvēki ratiņkrēslos nevar izbraukt uz takas ceļa.

Masku muzejs bija krāsainākais objekts, ko apmeklējām šī brauciena ietvaros. To papildināja arī interesants, savdabīgs gida stāstījums, par to, kā šīs maskas vispār atradušas ceļu līdz muzejam. Izrādās, ka tā eksponātu papildināšanā piedalās arī skolēni. Tiesa – nedz iekļūšana tajā, nedz arī telpas īsti neatbilst Universālā dizaina principiem.

Pēdējais apskates objekts mūsu braucienā pa Žemaitijas Nacionālo parku, bija Aukstā Kara muzejs (Cold War Museum), kas ir bijusī padomju ballistisko atomraķešu bāze Plokštines Žemaitijas Nacionālajā parkā.

Šis bija perfekts objekts Lietuvas un Eiropas vēstures iepazīšanai, galu galā, šis ir Eiropā vienīgais Aukstā kara muzejs.

Par Auksto karu vēsturē dēvē laika posmu no Otrā pasaules kara beigām 1945.gadā līdz PSRS sabrukumam 1991.gadā, kad nenotika reāla karadarbība starp ASV un tās partnervalstīm un PSRS un tās satelītvalstīm, bet valstu starpā bija nemitīgs ekonomikas un politiskas saspīlējums, spiegošana, bruņošanās sacensība.

Muzejā ir ārkārtīgi daudz un dažādu eksponātu, kas ir lielisks uzskates materiāls Aukstā kara laika posmam.

Tas iekārtots pazemē, un lielākā daļa durvis ir neliela izmēra. Tas, ko pamanīju uzreiz – grīda ir marķēta, lai būtu ikvienam skaidras virziena norādes. Tāpat marķēti (dzeltens + melns) ir arī paaugstinātie sliekšņi pirms durvīm.

Atbraucot mājās un priecājoties par Mērsragā jaunizveidoto laipu, kas ved uz jūru Mērsraga zemesraga tuvumā, pirmais, kas iekrīt acīs – laipas neatbilstība Universālā dizaina principiem.

Platums starp dēļiem vēl būtu kaut cik pārvarams, bet ceru, ka ar laiku atbilstoši tiks sakārtota arī uzbrauktuve/nobrauktuve (tās augstums, leņķis), tāpat nebūtu slikti, ja laipai sānos būtu norobežojošās maliņas. Bet viens nu ir skaidrs – mēs pasauli redzam tieši tik lielu, cik liels ir mūsu pašu redzesloks.

Paldies UniGreen projekta vadītājai Alisei Lūsei!

Uz tikšanos mācībās! Pilna atskaites versija, kopā ar attēliem PDF formātā ŠEIT>> 

Inga Dzērve

Mērsraga Informācijas centrs