Kultūras pasākumi

« Maijs 2020 »
POTCPkSSv
27
28
29
30
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31

MAZĀ VĒSTURES STUNDA. Mērsrags 1941.-1942.gadā

Jā, esmu savākusi patiešām daudz materiālu par Mērsragu, un ar prieku atradumos arī dalos. Tiesa, pārpublicēšana ir atļauta tikai ar atsauci, bet precizējumus (ja nu kādam aizķērusies kāda fotogrāfija, varbūt vecs laikraksts vai vienkārši – vēlme dalīties atmiņu stāstos) aicināts iesniegt katrs.

Četrdesmitā gada nogalē, kad Latvijā notiekošais bija atstājis dziļas rētas daudzās ģimenēs, arī mērsradznieki lūdza palīdzību Latvijas Sarkanā Krusta biedrībai bezvēsts pazudušo meklējumos. Šādi saraksti tika publicēti “Tēvijā”. Vienā no meklējamo sarakstiem arī Brunvalds Zaks no “Vaiņagiem”, un arī Pēteris Zaks no “Lejām”. Starp citu,  vēlāk bijusi arī Mērsraga pagasta vecākā un aizsargu nodaļas priekšnieka Pētera Zaksa tiesāšanas darbi. Viņu tiesāja Rīgā, 30.maijā. Apsūdzībā bijis tikai viens punkts – kontrrevolucionāra darbība, jo viņš Ulmaņa laikā atļāvies publiski izteikties: “Ja boļševiki mums uzbruks, mums būs jāaizstāvas…”

1941.gads -

*Aprīlī Galvenā zivju rūpniecības pārvalde uzsākusi rūpniecības uzņēmumu paplašināšanu un izveidi, rosoties arī mūsu pusē, izveidojot valsts zivju apstrādāšanas fabriku arī Mērsragā

*Aprīlī Mērsraga pagastā nodibinājies Engures ezera zvejnieku artelis. Artelis jau pirmajā mēnesī uzrādījis ļoti labus sasniegumus gan arteļa izveidē, gan arī nozvejā. Ārpus arteļa palikuši vairs tikai 32 vietējie zvejnieki. Engures ezera zvejnieku biedru pulks sastāvējis no 151 cilvēka

*Maijā Mērsraga darba zemnieki par iepriekšējā ziemā cītīgi padarīto meža darbos nopelnījuši naudu, ko vēlējušies likt lietā pavasarī, lai iegādātos labības sēklas. Vairāk kā 100 cilvēku sapulcējušies, lai raidītu pārmetumus par joprojām nesaņemto naudu vietējo mežsargu un mežziņu virzienā. Līdzīgi tajā pašā mēnesī arī Upesgrīvā izgājis. Izrādījies – nopelnītās prēmijas vēl nemaz nebija aprēķinātas. Rezultātā mērsradznieki un upesgrīvnieki Sējas kampaņā, kā to tolaik sauca, kavējās savu darbu izpildē, maija mēnesī apsējot pat mazāk par pusprocentu no tā, kas bijis paredzēts

*Dzīvē gadās visādi un par disciplīnas trūkumu sporta pasaulē jau tolaik nācies dzirdēt. Tā kādā reizē, kad Talsu apriņķa FK un SK sasauca Talsos visus nepilno vidusskolu fiziskās audzināšanas skolotājus un arodbiedrību fizkultūras kolektīvu vadītājus, izrādījies, ka ieradušies teju visi, izņemot mērsradznieki, kas jau pēc divām lekcijām aizšmaukuši personīgās darīšanās 😊

1942.gads –

*Jūlija mēnesī zveja Engures ezerā nav tomēr devusi vajadzīgos rezultātus. Iemesls meklējams apstāklī, ka ezerā kavēta jūras zivju ieplūšana. Tās aizturējis Mērsraga zvejnieku ostā celtais aizsargdambis

*Augustā, diemžēl, pie mums notikusi nelaime. 16.augustā vairāki jaunieši braukuši motorlaivā pa Engures ezeru. Kamēr dāmas turpat plūkušas ūdensrozes, puiši devušies peldēties. Pelde beigusies letāli Mērsraga stacijas 19 gadus vecajam priekšniekam Paulam Tālbergam

*Oktobrī “Bauskas Vēstnesī” varēja lasīt diezgan apkaunojošas lietas par gadījumiem, kad arī mūsu pusē “sievietes izrāda sevišķu uzmanību kara gūstekņiem”. Rakstā gan ir vairākas precizitātes, ko šajā stāstā atļaušos nekomentēt

*Arī mazbānītī mūsu pusē notikušas zādzības. Tā reiz E.Jurševica no Mērsraga “Ķiršlaukiem” braukusi vilcienā uz Talsiem, bet Pļavu stacijā viņai nozagtas līdzi paņemtās kurpes. Vainīgais zaglis notverts un zādzībā atzinies.

*Jūnijā “Talsu Vārds” togad ziņojis arī par dāmām, kam gadījies “kunga prātā” izsist logus “Lāčplēšos”

*14.jūnijā Tautas Palīdzības Upesgrīvas iecirknis pamatskolā bija sarīkojies iepriekšējā gadā izsūtītajiem veltītu piemiņas koncertu. Līdz ar citiem, aizveda toreiz arī Mērsraga sekretāru Oskaru Āboltiņu. Aizveda arī visu Vildu ģimeni no Upesgrīvas, tāpat arī skolotāja Alfreda Staķa ģimeni, Voldemāra Puriņa ģimeni, Fr.Lasmani ar ģimeni, Olgu Pūliņu, Heinrihu Pūliņu un daudzus, arī Uguņciema iedzīvotājus… Aizvesto piemiņai pie skolas mežā todien iedēstīta piemiņas birzīte, simboliski aizvestajiem vīriešiem ozoli, bet sievietēm – liepas, bērniem – bērzi.

*Pie “Talsu Vārda” redakcijas vērsusies arī Ķipatu stacijas priekšniece A.Baumane, kam nācies taisnoties par to, kāpēc stacijas telpas bijušas regulāri netīras. Tam traucējis stacijas ēkas remonts, kā arī kara apstākļi

*Pārkurinātas krāsns dēļ Mērsraga “Vecroņos”, kur dzīvoja A.Grundmanis, aizdegusies dzīvojamā māja un pirts, kas nodegusi.

*Bija laiki, kad arī pie mums par nepiedalīšanos kādos darbos varēja saņemt sodu. Tā reiz mērsradzniece (vārds, uzvārds man zināms – aut.) no “Lielkalniem” sodīta pat ar 3 dienām arestā par nepiedalīšanos lauku darbos. Sodīja arī par klaušu darbu nepildīšanu Mērsraga “Brūveru” iedzīvotāju J.Kušķevicu, K.Lormani no “Biteniekiem”, Mākuli no “Iesalniekiem” un citus

*Mērsraga ostā atradies kuģis “Brēmen”. Atklājies, ka kuģa apkalpes loceklim Ludvigam Ulmanim nozagta nauda un kabatas portfelis. Vainīgais bijis tā paša kuģa apkalpes loceklis.

*Re, ko par ķūļciemniekiem 1942.gadā “Talsu Vārds” rakstījis – “Ķūļciemnieki vienmēr ir bijuši jautrības un sabiedrības cienītāji. Tie vienmēr iestudējuši teātra lugas un mācījušies kora dziesmas.”. Vienīgā problēma, kas tos skārusi – viņi meklējuši sev kādu kolektīva vadītāju, kas ar atraktīvajiem ķūļciemniekiem strādātu. Runājot par Ķūļciemu, 1942.gada maijā mazā skolēnu skaita dēļ un nepiemēroto telpu dēļ, jau domāts par Ķūļciema pagasta pamatskolas likvidēšanu

*Četrdesmit otrajā gadā vareni drosmīgi rīkojās arī tie, kas jau tolaik atļāvās iesūtīt “Talsu Vārdam” stāstus ar vairākiem turpinājumiem par tēmu “Kā strādāja čeka”. Es tādas lietas uztveru īpaši emocionāli, lai gan zinu, ka to nedrīkstu, un man vairāk vai mazāk jābūt objektīvai vai drīzāk – neitrālai. Atļaušos precīzi citēt pāris teikumus no vienas šādas publikācijas – “Kā īsts dzimtenes dēls jaunais Dorns ar lielu enerģiju ķērās pie savas tēva sētas uzlabošanas. Darba te netrūka. Ļoti labi noderēja ne vien kapteiņa piedzīvojumi, bet arī līdzatvestā valūta. Un tā Gocos pacēlās viena jauna ēka pēc otras. Sirmajam tēvam un kaimiņiem par prieku un apbrīnošanu. Kā smagu tvanu boļševiku valdīšanu 1940.gada rudenī sajuta arī jaunais Gocs. Kādā jaukā rudens dienā tas ievēroja uz māju sētas saspraustus sarkanus karodziņus. Tos bija izlicis laukstrādnieks – latgalietis, kas jūsmoja par “jaunajiem, labajiem laikiem.”. Valdis Dorns bez vārda runāšanas novāca šīs sarkanās lupatas. Viņu, bezbailīgu “jūras vilku”, nevarēja iebiedēt puiša īgnais skats. Bet jau pēc pāris dienām no Talsiem ieradās sveši vīri un aizveda kapteini. Savu tēva sētu viņš vairs neredzēja…”

Ar pārdomām,

Inga Hartika

Mērsraga Informācijas centra vadītāja

#mērsrags #mērsragavēsture