Kultūras pasākumi

« Septembris 2019 »
POTCPkSSv
26
27
28
29
30
31
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
1
2
3
4
5
6

Mērsraga pļavas brīnumainās pārvērtības

Pirmo reizi Mērsraga pļavā nonācu 1993. gada vasarā, kad kopā ar Bioloģijas fakultātes pirmkursniekiem, braucot uz Kolku, piestājām arī Mērsragā. Pirms tam Jānis Priednieks stāstīja, cik šī vieta kādreiz bijusi interesanta no putnu viedokļa, kā tur kādreiz ligzdojuši parastie šņibīši.

Tomēr, izejot pļavas malā, skats bija visai šķērms – pļava lielāko tiesu bija aizaugusi ar niedrēm, un nekādi putni no turienes atmiņā nav palikuši. Toreiz tas tika skaidrots ar to, ka agrāk pļavā ir ganītas govis un tas neļāvis tai aizaugt. Lieki piebilst, ka tajā laikā Latvijā vēl nebija modē lielie zālēdāji dažādās pļavās, kas neļauj tām aizaugt, un pat Papes zirgi vēl nebija atvesti uz Latviju.

Nākamo reizi Mērsragā skatīt putnus biju tikai 2000. gada aprīlī lieliskā kompānijā ar Agri Celmiņu, Maiju Sidorenko un diviem dāņiem. Toreiz par apskates vērtām teritorijām tika uzskatīta piekraste no Pekraga līdz ragam pie bākas. Šī vieta nelika vilties un bija pilna ar dažādām pīlēm, bridējputniem, kaijām, migrējošām cielavām. Katrā ziņā tieši šī Mērsraga apmeklējuma reize iegūlusi atmiņā ar to, ka tur ir daudz putnu un tur ir vērts atgriezties atkal un atkal, pat ja kādreiz nākas atdurties pret nomācošu tukšumu.

Lai arī man precīzi neizdevās atcerēties, kurā gadā Mērsraga pļavā parādījās putnu vērošanas tornis, tomēr bilde ir pietiekami skaidra tādā ziņā, ka sākotnējais tornis (platforma bez jumta) tika uzcelts aptuveni tajā laikā, kad pļavā tika nopļautas niedres un izlaistas govis pļavas noganīšanai un uzturēšanai. Tajā laikā gan nevienam neienāca prātā doma, ka šo torni varētu izmantot “Torņu cīņās”, jo nebija nekādas vajadzības izmantot torni, kas atradās sausā pļavā, pie tam vēl bez jumta. Kādā no Mērsraga apmeklējuma reizēm biju uzkāpis tornī, bet skats bija žēlīgs – sausa pļava ar pāris ķīvītēm tālumā, dažām baltajām cielavām un pļavu čipstēm. Nebija ne smakas no iedomātās bridējputnu paradīzes piejūras pļavā.

Mērsraga pļavas tornis. Foto: Sandris Rabkevičs

Mērsraga pļavas tornis 2019. gadā. Foto: Sandris Rabkevičs

2014. gadā Mērsragā tika atklāts jauns putnu vērošanas tornis pie bākas stāvlaukuma un uz vecajiem pamatiem uzbūvēts jauns tornis piejūras pļavā. Abu konstrukcija un dizains bija gandrīz vienādi – tādi šobrīd ir tikai Mērsragā. Ārēji šiem torņiem raksturīgas augstas margas ar daudziem biezi izvietotiem šķērskokiem. Augstās margas ir labas no drošības viedokļa, tomēr tiem, kas patiešām no torņa grib vērot putnus, tās ir pārspīlēti augstas. Tas, ka uz torņu margām nevar uzsēsties, ir saprotami, bet tas, ka margām vidēja auguma ļaudis (nemaz nerunājot par bērniem) nevar redzēt pāri, ir štruntīgi. Pļavas tornis atšķiras no bākas torņa ar to, ka vienā virzienā ir šaurāks. Tas laikam izskaidrojams ar veco pamatu izvietojumu.

Bākas tornis uzreiz 2014. gadā tika iekļauts “Torņu cīņās”, bet pļavas tornim vēl bija jāgaida 3 gadi. Pirms 2017. gada sacensībām izveidojās situācija, ka bija pieteikušās 12 komandas 24 h sacensībām un 6 komandas Tautas klasē 4 h sacensībām, un radās tāds kā torņu trūkums. It kā jau kaut kādi vēl neizmantoti torņi bija, bet neviens jau negrib likt citiem sacensties neinteresantā, nekonkurētspējīgā tornī. Pārlūkojot diskusijas Facebook, var atrast ierakstu, kurā Edijs Haberkorns ierosina izmantot Mērsraga pļavas torni Tautas klases sacensībām, ko organizatori arī izdarīja. Pirmās sacensības šajā tornī noritēja godam – komanda “Spectatores avem” 4 stundu laikā novēroja 46 putnu sugas. Salīdzinājumam – līdz tam laikam Tautas klasē 4 iepriekšējos gados labākais sasniegums bija tikai 41 suga. Domājams, tieši fakts, ka nepieredzējusi komanda 4 stundu laikā no šī torņa varēja novērot 46 putnu sugas, kā arī tas, ka tornis atrodas skatāmā attālumā no jūras, veicināja Mērsraga pļavas torņa iekļaušanu izlozē 24 h sacensībām pērn.

2018. gada sacensību rezultāti nesa vairāk jautājumu nekā atbilžu. Mērsraga pļavas torni 24 h sacensībām izlozēja Latvijā nevienam nezināma komanda no Krievijas, un viņi diennakts laikā novēroja tikai 47 putnu sugas. Kas tas vispār bija? Vai pie vainas bija nepieredzējusi komanda, vai tornis nekam nav derīgs? 47 sugas 24 stundās bija absolūti mazākais rādītājs visā “Torņu cīņu” vēsturē. Līdz tam mazākais sugu skaits bija 50 sugas no Kaltenes torņa komandas “Kaķīši” izpildījumā 2008. gadā, kurā bija ļoti nelabvēlīgi laika apstākļi visām komandām.

Pirms 2019. gada sacensībām jau atkal bija plaša viedokļu apmaiņa par to, kurus torņus izmantot sacensībās vispār un vai Mērsraga pļavas torni izmantot vai ne. Ļoti vājais iepriekšējā gada rezultāts aizēnoja agrāk Tautas klases komandas iespēto. Atkal uzpeldēja viedoklis, ka tornis pļavā nav interesants – tad jau varot sēdēt jebkur, ka tik pietiekami klaja vieta. Starp dalībniekiem tika veikta aptauja, un Mērsraga pļavas tornis tika iekļauts 24 h sacensību izlozē kā pēdējais, vismazāk vēlamais. Pēdējais, ne pēdējais, bet atskaites skaitlis sacensībām šajā tornī bija tikai 47 sugas (salīdzinājumam – Sātiņu tornī bija jāsacenšas ar torņa vidējo sugu skaitu 90), un tas jau lika gandrīz visiem dalībniekiem paskatīties uz to no cita skatu punkta. Vienā mirklī Mērsraga pļavas tornis bija kļuvis par sacensību galveno favorītu.

Komanda "Saldus un co" Mērsraga pļavas tornī. Foto: Sandris Rabkevičs

Komanda “Saldus un Co” Mērsraga pļavas tornī. Foto: Sandris Rabkevičs

18. maija rītā notika torņu izloze. Tā bija priecīga, satraukuma un gaidu pilna vai ātra un nežēlīga, vilšanās pilna – kā nu kuram. Mūsu komandai “Saldus un Co” nebija par ko bēdāt, jo trešais no kopumā 16 komandu pārstāvjiem pie lozes vilkšanas ķērās Ainars, un voilà – dodamies uz Mērsraga pļavas torni!

Pa ceļam apspriedām dažādus nākotnes scenārijus – sākot ar to, ka šis tornis sola vieglu uzvaru (jo ļoti zems atskaites punkts), un beidzot ar iespējamu pilnīgu izgāšanos, ja neizdotos uzvarēt, jau pirms starta saņemot lielu handikapu. Galvenā doma tomēr bija – lai notiek, kas notikdams, bet jācenšas saķeksēt pēc iespējas vairāk sugu.

Pa kreisi plešas lieli niedru lauki ar mazām ūdens lāmām. Foto: Sandris Rabkevičs

Torņa ziemeļu pusē plešas niedru lauki ar vairākām slapjām peļķēm. Foto: Sandris Rabkevičs

Ja nu kāds vēl nezina, tad Mērsraga pļavas tornis atrodas piejūras pļavas vidū, celiņa malā, ieskauts ar ūdens pilniem grāvjiem. Pļava dienvidu pusē no torņa ir nopļauta, ar vairākām slapjām peļķēm, savukārt ziemeļu pusē no celiņa ir dažādas biezības niedrājs ar pāris dīķīšiem. Pie paša torņa ir priedīšu puduris. Jūras krasts ar sērēm vai bez tām (atkarībā no ūdens līmeņa) ir ap 270 m attālumā no torņa, bet priedēm noaugusī pļavas mala rietumu pusē ir 120 m attālumā. Krasta pusē no torņa ir redzama arī kāda māja ar piemājas mauriņu un dažiem augļu kokiem, elektrolīnija, uz kuras brīžiem patīk nolaisties kādam putnam. Ņemot vērā to, ka tornim visapkārt ir klajums, par redzamību sūdzēties nevarēja – skaties, kur gribi, uz visām debess pusēm. Tas ļoti palīdz, ja kādam putnam tālumā ir jāseko līdzi un komandas dalībniekiem jāpaspēj nomainīties pie teleskopa.

Foto: Ainars Mankus

Foto: Ainars Mankus

Ierodoties tornī un apskatot apkārtni, nemaz nevar iedomāties, ka tornis būtu no “švakā gala”, un likās neticami, ka no tā 24 stundu laikā novērotas tikai 47 putnu sugas. Sacensības uzsākām, daudz nevilcinoties, – 11:34 sākām diennakts maratonu, pēc pusstundas bijām atzīmējuši 33 sugas, pēc pirmās stundas – 40, 13:13, t.i., 1 stundu un 40 minūtes pēc starta, atzīmējot sarakstā lauku piekūnu, bijām sasnieguši rezultātu 0 jeb kopā novērojuši 47 sugas. Turpinājumā pēc 4 stundām (Tautas klases formāts) mums sarakstā bija atzīmētas 57 sugas un līdz pirmās dienas beigām 73 jeb +26 salīdzinājumā ar torņa vidējo (mūsu gadījumā arī vienīgo) rezultātu.

Foto: Sandris Rabkevičs

Foto: Sandris Rabkevičs

Otrās dienas sākums bija jau 3:48, kad, nepieceļoties un neizlienot no guļammaisiem, atzīmējām kārklu ķauķi, kas bija sadomājis padziedāt priežu pudurī pie torņa. Turpat pāris reizes iečirkstējās diennakts vienīgā sarkanrīklīte. Kā pēdējo sugu 10 minūtes pirms sacensību beigām jūras pusē izdevās uzķert teleskopos garām lidojošas garknābja gauras. Sacensības pabeidzām ar novērotām 97 sugām un rezultātu +50. Padomājām, parēķinājām un sapratām, ka tā ir uzvara, jo, paņemot jebkura cita torņa vidējo sugu skaitu un pieskaitot tam 50, ieguvām nereālu ciparu – nu nē, tas nav iespējams. Var jau būt, ka kaut kad, kādreiz vēl kāds uzvarēs ar līdzīgu rezultātu, bet, lai tā notiktu, ir jāsakrīt ļoti daudziem apstākļiem, un, manuprāt, tas nemaz nav vajadzīgs.

Foto: Ainars Mankus

Foto: Ainars Mankus

Citroncielava celiņa malā uzturējās gandrīz visu laiku. Foto: Sandris Rabkevičs

Citroncielava celiņa malā uzturējās gandrīz visu sacensību laiku. Foto: Sandris Rabkevičs

Kā interesantāko novērojumu atzīmējām zaļo ķauķīti, kura dziesmiņu jau sacensību sākumā saklausījām no mežmalas. Vēl var atzīmēt citroncielavu, kas celiņa malā uzturējās gandrīz visu laiku. Nekādi īpaši retie putni mums nebija – palikām bez neviena “dūža” (unikālas sugas, ko nav novērojušas citas komandas). Bija arī nelielas vilšanās, ja par tādām var runāt uzvarētās sacensībās. Sacensību laikā bija vērojama ķīķu migrācija (redzējām vairāk nekā 10 ķīķus), bet tā arī palikām bez banāla peļu klijāna. No torņa neizdevās tikt pie sarkanrīkles čipstes. To atradām jau pēc sacensību beigām, pastaigājoties pa pļavu. Tāpat tikai pēc finiša jūras malas lagūnā atradām prīkšķes. Viņas tur bija visu diennakti, bet tā arī neparādījās skatam no torņa. Melnkakla gārgali izdevās novērot tikai vienam no mums, jo pārējie nepaspēja to uzķert teleskopos jūras plašumā.

Vēl tikai jāpiebilst, ka 2019. gada “Torņu cīņās”, pateicoties lieliskajiem laika apstākļiem (izņemot Durbi, kur bija lietus un vējš) un tam, ka vēl aizvien bija novērojama putnu migrācija, daudzos torņos tika sasniegti lieliski rezultāti. Komanda “Himantopus himantopus” Kuivižu tornī uzstādīja absolūto sacensību rekordu, novērojot 121 sugu un pārspēja līdzšinējo labāko sasniegumu – 114 sugas, ko 2006. gadā iespēja komanda “Trīs sivēntiņi”. Vēl 2019. gadā jauni torņu rekordi tika sasniegti Kaltenē (105 sugas, komanda “Himantopus fārmklubs”), Mērsraga pļavā (97 sugas, komanda “Saldus un Co”), Kaņiera pilskalnā (95 sugas, komanda “Šakāļi”), Engures ezera Z tornī (94 sugas, komanda “Sikspārņi”) un tornī pie Mērsraga bākas (90 sugas, komanda “Kurzemes putni”). Augstvērtīgi rezultāti tika sasniegti arī Kaņiera tornī (92 sugas, komanda “Naktsputni”), Dvietes austrumu tornī (92 sugas, komanda “Zaļknābji”) un Kolkā (91 suga, komanda “M-Ērgļi”.

Autors: Māris Jaunzemis
Komanda “Saldus un Co”
(Sandris Rabkevičs, Māris Jaunzemis, Jānis Jansons, Ainars Mankus)