SākumsNovada pašvaldībaMērsraga novadsMērsraga avīzeIestādesIzglītībaKultūraSportsTūrisms

Aktivitātes Mērsragā

Mērsraga ostas ziņasBiedrības un NVOSludinājumiRakstu arhīvse-pastsFotogalerijas

 

 

 

 

 

Sadarbības partneri

 

 

 

 

 

Doties izbraucienā ar jahtu "Palsa".

 

 

 

 

    LV   RUS   ENG

Mērsrags tiešraidē

 

Mērsraga centrs

 

Mērsraga estrāde

 

Mērsraga jahtu osta

 

Sadarbības partneri

Elektroniskā deklarēšanās sistēma

 

Tūrisms Mērsraga novadā

Vietas, kuras apmeklēt !

 

 

bullet

Apskates objekti

bullet

Mērsraga muzejs

bullet

Viesu nami, telšu vietas

bullet

Kafejnīcas

bullet

Jahtu centrs

bullet

Laivu bāzes

bullet

Engures ezers

bullet

Engures ezera dabas parks

bullet

Mērsraga kanāls

bullet

Fotogalerija

 

 

Engures ezers

 

 

Rietumos no Rīgas jūras līča, starp Mērsragu un Enguri, atrodas Engures ezers, kas ar 1-3 km platu zemes joslu ir atdalīts no jūras. Pirms aptuveni 6500 gadiem ezera vietā pletās Litorīnas jūra, kas šeit veidoja seklu līci. Tās krasta līnija atradās apmēram 8-10 km no patreizējā Rīgas līča krasta. Jūras straumju nesto smilšu uzkrāšanās zemūdens sēkļos un Litorīnas jūras līmeņa pazemināšanās pamazām noveda pie tā, ka atklātais līcis aizvien vairāk zaudēja saistību ar jūru un pārvērtās sālsūdens lagūnā. Jūras līmenim krītoties vēl vairāk, lagūna pārvērtās saldūdens ezerā, kuram dienvidu galā bija dabiska notece uz jūru. Lībiešu un prūšu valodā Engure nozīmē "zušu ezers". 20.gs sākumā zuši ezerā bija galvenais zvejas objekts. Zušu skaits ievērojami palielinājās pirmā pasaules kara laikā, jo apkaimes iedzīvotāji bija evakuēti uz Krieviju un zveja pārtraukta. 1929.gadā nezināmu iemeslu dēļ ezerā notika zušu bojāeja.

Vēl 19.gs pirmajās desmitgadēs ezers un tā piekrastes iemītnieki dzīvoja netraucēti. Viņi nodarbojās ar zivju zveju, medībām, ūdensputnu olu vākšanu, lopkopību ezera piekrastē, kā arī ar niedru pļaušanu, jo tās bija galvenais ēku jumtu pārklājuma materiāls apkārtējos zvejnieku ciemos. Diemžēl jau 19.gs sākumā galvenais bagātību avots tiek saskatīts lauksaimniecībā, un viss tiek mērīts ar tās olekti. 1842.gadā tika izrakts kanāls, kas ezera ziemeļu galu pie Mērsraga savienoja ar jūru.

Arī pirms tam bijuši mēģinājumi pazemināt ezera līmeni, padziļinot dabisko noteci ezera dienvidu galā (pie Lepstes). Pēc Mērsraga kanāla izrakšanas tikusi aizdambēta arī dabiskā notece ezera dienvidu galā, lai paceltu līmeni un palielinātu noteci pa jaunizveidoto kanālu. Tālāk tas padziļinājies dabiskā ceļā, pavasara un rudens palu ūdeņiem izraujot sev ceļu uz jūru.

Ezera līmenis pēc kanāla izrakšanas pazeminājās par 1,5 m, bet tā platība samazinājās uz pusi - no 90 km2 uz 45 km2. Kanāls darbojies visai efektīvi ne vien ezera līmeņa pazemināšanā, bet arī ļāvis jūras ūdeņiem ietekmēt ezeru. Vēl 20.gs 20.-30.tajos gados, ceļoties ūdens līmenim jūrā, sāļums bijis jūtams pat ezera vidū, bijuši pat gadījumi, kad ezera vidū noķertas butes.

Līmeņa pazemināšanās rezultātā izveidojās plašas pļavas, sevišķi ezera rietumu krastā, agrāk pārpurvotie piekrastes meži kļuva ievērojami sausāki, bet daļu no agrāk mitrajām pļavām varēja izmantot kā aramzemi. 1861.gadā rakstīts, ka ezera austrumu krastā pēc līmeņa pazemināšanās atklājās plaši smilšu lauki, kas, vēja nesti, veidoja jaunas kāpas un tādējādi radīja lielus zaudējumus.

Līdz ar ezera līmeņa krišanos vietējo iedzīvotāju prātus pārņēma dzintara ieguves drudzis jaunajās teritorijās. No 1842.gada līdz 1852.gadam tirgotāji iepirkuši dzintaru par apmēram 4000 rubļu. Engures mācītājs žēlojies par baznīcēnu skaita samazināšanos, jo svētdienās daudzi devuši priekšroku dzintara meklēšanai. Dažos tā laika rakstos ezers dēvēts par Dzintara ezeru (Bernsteinsee), un Tukuma apriņķa valde izsludinājusi bijušā ezera dibena gabalu izsoli dzintara gribētājiem. Tomēr ziņas par lielajām dzintara bagātībām izrādījušās pārspīlētas, un "dzintara drudzis" pakāpeniski noplacis. Tomēr dzintara ieguves process nepalika bez labdabīgām sekām, jo tika ievākts arī blakusprodukts - jūras gliemeņu atstātie vāciņi (kalcija piedeva mājputnu barībai). Arī šodien daži vietējie iedzīvotāji savām vistām parok un izsijā "čoriņus", kuru slānī dažreiz atrod pa palielam "saules akmenim". Mērsraga 6-gadīgajā skolā no 1920. līdz 1930 gadam skolotājs Miesnieks (gleznotāja Miesnieka brālis) mācīja bērniem dzintara apstrādi.

 

Senos zvejnieku stāstos un rakstos minēts, ka: "ezeram pāri velk pat plostus, sākot gandrīz ar dienvidu galu, un tālāk pa kanāli līdz jūrai (Mērsraga ostai)". Pēc veco vīru stāstiem, šāda plostu vilkšana no Dzedrupes gar Lielās salas rietumu galu notikusi vēl 20.gs. sākumā.

 

1917.-1918.gadā vācu okupācijas karaspēks (krievu armijas karagūstekņi) aizbēris kanāla izteku (pie tagadējās "līdakbedres") ar domu ezerā ierīkot hidroplānu bāzi, taču jau 1918.gada rudens plūdi aizsprostu aizskalojuši.

Pēc dzirdētajiem nostāstiem, hidroplānu bāze atradusies no lielās salas uz Dzedru pusi. Vēl šodien varot ezerā atrast pāļu galus, kas kādreiz ir bijusi daļa no šīs hidroplānu bāzes.

 

Engures ezera resursu izmantošana kopš senseniem laikiem notikusi saskaņā ar tā "brīvezera statusu". Arī 20.gs 20.-30.gados tajā bija tiesības zvejot un medīt visiem Latvijas pilsoņiem. Apkārtējo ciemu - Mērsraga, Ķipatu, Krievragciema, Ķūļciema, Dzedru, Jaunpļavu, Bazānkakta, Engures un Bērzciema iedzīvotāji šeit intensīvi zvejojuši, lietojot murdus (venterus), tīklus ("liekačus"), zemledus zvejā arī vadus. Visai populārs zvejas rīks bijis "čapis".

Ezerā ir vairākas salas ko vietējie bieži dēvē par rovām. To kopējā platība ir 94 ha. Lielākā ir Lielā sala (60ha). Šobrīd tā ir klāta ar mežu, atskaitot salas centrālo daļu, kas kādreiz tikusi pļauta. Otra lielākā sala ir Lielrova (16ha). 1981 - 1983.gadam salas zemākā daļa ar buldozeru tika pārveidota, izveidojot mazu bet augstu saliņu arhipelāgu (kopā 71). Pie ezera rietumu krasta atrodas Apaļrova (3ha) - skaista, ar mežu apaugusi saliņa ar laukumu vidū. Šajā salā pirms 2.pasaules kara rīkotas zaļumballes.

Ap 1950.gadu, kad 20.gs. pirmās puses saimniecisko aktivitāšu pēdas vēl bija labi redzamas, vismaz 80% bijušā ezera dibena teritorijas aizņēma mazproduktīvas mežaudzes un zemie purvi, ne vairāk ka 20% no šīs platības veidoja grīšļu pļavas, ko izmantoja pļaušanai un ganīšanai. Taču arī tās gandrīz visas ir aizaugušas krūmiem un niedrēm.

 

 

 

 

 

MĒRSRAGA NOVADA PAŠVALDĪBA, 2011-2012

Izstrādātājs un uzturētājs VV

mersrags{at}mersrags.lv

V.6.5.