Vēsture


Mērsraga novada vēsture

Reiz sensenos laikos.... 
Leģendas un nostāstus par Mērsraga vietām un lietām var uzskatīt par baltu patiesību vai blēņu stāstiem, nosaukt par pagātnes paliekām vai dēvēt par mutvārdu vēsturi - tas ir katra paša ziņā. 
Kas to lai zina, vai bija tā vai nedaudz savādāk... bet leģendas nekad neradīsies tukšā vietā.
Un Mērsrags ir bagāta vieta!

 Leģenda par laupītājiem- kājgriežiem.

 Pirmo reizi vēstures avotos minēts 15.gs, kā neliels zvejniekciems Rīgas jūras līča piekrastē (rakstos Mērsrags 1495.gadā minēts, kā Margeraa un Mergera).

Mērsragu apvij dažādas teikas un nostāsti. Vecos rakstos var lasīt, ka agrāk Mērsrags dēvēts arī par Mārgrūbi (Mortgrubi – nāves bedre), jo tur dzīvojuši jūras pirāti, kas vilinājuši krastā kuģus un tos izlaupījuši. Kā vēstī viena no daudzajām leģendām, jūras pirāti piesējuši govij kaklā lukturi un laiduši to staigāt gar jūras krastu, tādā veidā mānot kuģus uz akmeņiem, kas atrodas pie tagadējās Mērsraga bākas. Tos nelaimīgos jūrniekus, kuri krituši pirātu nagos, gaidījusi gandrīz droša nāve. Vēl tagad, reizēm piejūras ciematos dzīvojošie tiek saukti par kājgriežiem. Tas radies no tiem laikiem, kad pirāti nav varējuši novilkt mirušajiem jūrniekiem zābakus. Risinājums bijis pavisam vienkāršs - tika nocirstas  kājas un noliktas saulē kaltēties, pēc tam, kaulus izbēra no zābakiem un mērķis sasniegts - jauni zābaki.

Ar un ap jūras laupītājiem saistās vairākas vietas Mērsraga pagastā - Svētmeitas akmens -vieta kur it kā esot dalīts salaupītais. Zepu mājvieta -sena laupītāju dzīves vieta. Vieta, iepretim Sērragiem- agrāk, pēc nostāstiem, šajā vietā ir dzīvojuši jūras laupītāji un uz kāpas kurinājuši ugunskuru - kuģu maldināšanai. Bijusī "Aizsilnieku" izgāztuves vieta- tur  atradusies laupītāju pils ar aku, kurā paslēpts salaupītais. Vieta, pie mājas "Goci" -vēl viena pirātu apmešanās vieta. Kā arī pats zemes rags ar akmeņaino jūrmalu.






 Interesanti fakti

 > Kurzemes hercogistes laikos (16.- 18.gs) , Mērsragā bijusi lielākā ziepju vārītava hercogistē. Dokumenti vēstī, ka, tajos laikos, katrai zvejniekciema mājai bijis jādod baznīcas vajadzībām 2000 reņģu un 2 kāli plekstu (butes) gadā.

> 1710.gada mērī gandrīz visi iedzīvotāji izmiruši (kā vēsta viena no leģendām - palicis dzīvs ir tikai viens ciema iedzīvotājs).

18.gadsimta beigās Mērsragā dzīvojuši tikai 13 saimnieki, kuriem ik gadus katram bija jādod savam Pūres baronam nodevās: 4000 žāvētas un sālītas reņģes, 500 brētliņas, 330 butes u.t.t.

> Mērsradznieki ciemu bija sadalījuši sešos īpašos ciemos:

Pekeļu ciemā, Dižciemā, Braņķu ciemā, Grūžumos, Ķīsterciemā un Stērbeļu ciemā. Ciems sākās no Pekeļciema gala pie bākas un beidzās ar smilšaino Stērbeļciemu pie Engures ezera. Šos ciemus savienoja ceļš - kurš sākās pie Engures ezera - Stērbeļciemā un beidzās Pekeļciema galā pie bākas. Arī pašreiz šis ceļš ir gandrīz izbraucams/izejams visā tā garumā - Ceriņu iela, Priežu iela, Rožu iela un Bākas iela. Vienīgi kolhoza laikā tas tika pārarts pie Klajumu mājām (Zvejnieku iela 27a).

1842.gadā no Engures ezera ziemeļu gala uz jūru tiek izrakts kanāls (4 km garumā), kurā ierīko ostu. Līdz ar kanāla izrakšanu Engures ezera līmenis pazeminājās par 1,5m.

Pēc valsts statistikas pārvaldes ziņām, 1935.gadā Mērsraga pagastā ir 1696 iedzīvotāji, Upesgrīvas pagastā - 1276 iedzīvotāji. Pie tam ir minēts, ka Mērsraga un Upesgrīvas pagasti ir vieni no viss retāk apdzīvotajiem (lielo to daļu klāj meži).

 Mērsraga bāka

 1873.gadā Rīgas biržas komitejas lūdz Jūrlietu ministrijas Hidrogrāfijas dienestam Pēterburgā, pēc iespējas ātrāk ierīkot bāku Mērsragā, jo akmeņainais sēklis apdraud tos kuģus, kas kaut nedaudz novirzījušie no līnijas starp Kolkas uguns kuģi un Daugavas grīvu.

Rīgas biržas komiteja sedz visus ar bākas uzstādīšanu saistītos izdevumus. Metāla tornis, laterna un optiskais aparāts tika iegādāts Parīzē, Sotera firmā. Visas detaļas ātri tiek nogādātas no Havras līdz Rēvelei, pēc tam uz Mērsragu. Jau 1875.gada 1.septembrī darbu vadītājs apakšpulkvedis Boļšakovs nosūta no Kolkas (Mērsragā telegrāfs vēl nav) uz Rēveli Baltijas bāku direktoram kontradmirālim R. Baženovam telegrammu:

        "Mērsragciema bāka būs gatava un var tikt iesvētīta šā gada 10.septembrī".

Mērsraga bāka tika iesvētīta 1875.gada 10.septembrī. Bākas uguns augstums ir 21,3m. Mērsraga bākai ir rotējošs aparāts, kurš pārmaiņus dod sarkanas un baltas gaismas zibšņus. 1890.gadā

Kurzemes guberņā ir astoņas bākas: Mērsragciemā, Kolkā, Miķeļtornī, Ovišos, Užavā, Akmeņragā, Liepājā un Papē .

1.pasaules kara laikā, 1914. gadā,  Mērsraga bāka tiek stipri bojāta .

Kad vācu karaspēks sasniedza Rīgu un vācu karakuģi ienāca Rīgas jūras līcī, vācieši spēra vajadzīgos soļus, lai nodrošinātu savu kuģniecību:  uzliekot apgaismošanas aparātus vēl pastāvošās bākās- arī Mērsraga bākā. Protams, bāku uguņu atjaunošanu kara laikā izdarīja ar līdzekļiem, kādi gadījās pie rokas. Kad Rīgā 1919. gadā ienāca lielinieki, vācieši uzstādīto apgaismošanas aparātu no Mērsragciema bākas noņēma.

Bāka tiek savesta darba kārtībā un atsāka darboties  1920.gadā. Kā pagaidu ugunis uzstāda vāciešiem pārņemtos acitelenaparātus.

1922. gadā bākas pamatne tiek iebetonēta un nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Torņa augšdaļā izveidots dzelzs konstrukcijas uz konsolēm balstīts apejas balkons. Gaismas telpu vainago kupolveida jumta konstrukcija, kas noslēdzas ar lodveida dekoratīvu izbūvi un vējrādi. Pie ieejas bākā 1975. gadā uzstādīta piemiņas plāksne par godu bākas simtgadei ar gadskaitļiem «1875–1975».Mērsraga bāka ir iemūžināta arī VAS "Latvijas pasts" 2006.gada 26.oktobrī izdotajā pastmarkā. Bāka atrodas Mērsraga ciema,aptuveni 1 km uz Z no Mērsraga centra, Bākas ielā 60.



 Kuģu būve un zvejniecība

Mērsradznieki kopš seniem laikiem būvēja mazus vienmasta buriniekus – božus, kurus sauca arī par “rāceņu bočkām”, jo ar šiem kuģīšiem lielāko tiesu veda uz Rīgu pārdošanai kartupeļus. Drosmīgākie ar saviem božiem kuģoja arī plašākos ūdeņos. Zvejniekiem bija trīs sedumi: Upes sedums pie ostas, Ļakas sedums pie baznīcas un Raga sedums pie bākas. Šeit pie zvejniekiem ieradās uzpircēji. Tie iepirka reņģes, mencas, lučus, plekstes, lašus, sīgas.

19.gs. otrajā pusē Mērsraga piekrastē strauji attīstās burinieku būve. Sākumā vairāki turīgi zvejnieki un saimnieki kopā būvēja vienu kuģi un uz tā paši brauca. Dažiem kuģu īpašniekam ar laiku izdevās iekrāt kapitālu un iegādāties pat vairākus kuģus. Tā piemēram, Miķelim Barasam piederēja divmastnieki “Pauls” un “Eden”, kā arī trīsmastu ārzemnieks “Karalis".

1980.gadā vietējā kuģu būvētavā uzbūvē pirmo tālbraucēju kuģi. Mērsragā pavisam uzbūvēti 22 jūras kuģi. Viens no lielākajiem kuģu būves centriem Kurzemē bija Upesgrīva, kur no 1860.-1915.g. uzbūvēja 66 buriniekus.




 Pasts un dzelzceļš

Līdz 1918.gadam Mērsrags, tāpat kā Upesgrīva, atradies Engures muižas pagastā. 1918.gadā izveidots Mērsraga pagasts. 1926.gadā izveidots Upesgrīvas pagasts. 1922.gada 10.novembrī atvērts Mērsraga pasts (Mertenmuižā). Pasts pienāca 2 reizes nedēļā. 1926.gadā Mērsragu pievieno šaursliežu dzelzceļa satiksmei. 1928.gadā pabeigta būvēt un nodota ekspluatācijā dzelzceļa stacijas ēka Mērsragā, kā arī nodots ekspluatēšanā Engure-Mērsrags lauku platuma pievedceļš 12,5 km garumā.Dzelzceļš darbojāslīdz pat 20 gs. 60-gadiem, bet bānīša ceļš saglabājies līdz mūsdienām.Vilciens no Mērsraga uz Stendi 1936 gadā gājis 4.st.20 min.


 Osta un ziemeļu mola izbūve

 1926.gada aprīlī Mērsragā ar tvaikoni "Hidrogrāfs" ierodas zemkopības ministra biedrs Eglītis, jūrniecības departamenta direktors Kalējs un vairāki inženieri, sakarā ar paredzamajiem Mērsraga ostas izbūves darbiem. Plānots ostas priekšā izbūvēt molu (tagadējā ziemeļu mola vietā), lai kuģi varētu vētras laikā atrast patvērumu.

1927.gadā tiek uzsākta ostas būve zvejniecības un kuģniecības vajadzībām, ar šo gadu sākas Mērsraga attīstība.

Ziemeļu mola būve uzsākta 1926.gada rudenī. 1927.gada februārī, jau liela daļa no materiāliem ir sagatavoti un pievesti pie darba vietas. Tiek veikta pāļu dzīšana. Šos darbus veic uz ledus. Lielāko daļu no būves darbiem veic ziemas mēnešos, kas iznāk lētāk un sekmīgāki, jo darbus ledus dēļ netraucē biežās vētras un viļņi. Uz jūras krasta ceļ akmeņu dambi 140 m. garumā. Darbus izved a/s „Būve".

Mērsraga ostas izbūvei 1927./28. budžeta gadā uzņemti 70.000 Ls.

800 m garā ziemeļu mola un 790 m garā dienvidu mola kopējās izmaksas sastādīja 325000 Ls.

Darbi pie ostas izbūves (ieskaitot abus molus) pabeigti 1935 gadā.



 Infrastruktūra

Trīsdesmitajos gados Mērsragā darbojusies kolofonija fabrika, kur ticis ražots terpentīns (tautā saukts par muciņcehu).

Talsu apriņķa trīsdesmito gadu lielāko uzņēmumu skaitā atradušies: A.Grīvaiņa dzirnavas (atradās Mērsragā, iespējams, "Jēgerlejā") un Mērsraga zvejnieku ostas mola būve.

Viens no Talsu novada dravniekiem, kas pārtika tikai no bitēm ir J.Ripa- Mērsraga Alksnājciema Biteniekos ar 30 saimēm. 1936.gadā

 Talsu apriņķī bijuši 23 ārsti, no kuriem viena strādājusi Mērsraga pagastā, Sileniekos.

No 8 lauku aptiekām, 1936.gadā Talsu apriņķī, viena atradusies Mērsragā Stūrkalnos. 1937.gadā Mērsragā atrodas osta, bāka, skola, ārsts, 2 baznīcas, 7 veikali un dzelzceļa stacija. 14 stundas  diennaktī darbojas telefons.

Trīsdesmitajos gados Mērsragā autoceļu satiksme bijusi vāji attīstīta – neliels zemes ceļš savienoja Mērsragu – Dzedrus, lielāks ceļš savienoja Talsus ar Upesgrīvu. No Mērsraga uz Enguri gājis neliels ceļš pa jūrmalas kāpām un mežu.

Iekams netika  izbūvēts pašreizējais valsts autoceļš, laiks, ko pavadīja braucot no Mērsraga uz Enguri gar piekrasti pa mežu, bija pat līdz 2.stundām.




 K.Ulmanis Mērsragā

 1936.gada 1.augustā (sestdiena) valsts prezidents Kārlis Ulmanis sava autobrauciena pa Kurzemei laikā apmeklē arī Mērsragu. Prezidents apskata jauno ostu, priecādamies, ka tā skaista. Kapteinis Grīvainis Mērsraga ostā būvē 50 tonnu lielu kuģi, ar kuru grib uzstādīt ātruma rekordu braucienā no Mērsraga līdz Rīgai. K.Ulmanis pagasta valdes un darbinieku pavadīts apmeklēja pagasta valdes ēku, skolu, baznīcu, jaunceltnes un Engures ezera kanālu.

 Pēckara laiks, zveknieku kolhozs "1. Maijs"

 1945.gadā pārdalot pagastus, Mērsraga pagastam tiek atņemts Ķūļciems un pievienota lielākā daļa Upesgrīvas ciema.

1945.gadā tiek nodibināta Mērsraga zivju konservu fabrika  uz amatnieciska rakstura darbnīcas bāzes. Zvejniecība un zivju apstrāde attīstās lēni, zivju produkcija ir lēta, galvenās realizācijas vietas ir Talsi un Roja. Ziemā zvejnieku iztikas līdzeklis ir meža darbos nopelnītais. 

1946.gada 10.martā atjaunoja zvejnieku kolektīvo saimniecību, nodibinot zvejnieku kolhozu “1.Maijs”. Pirmajos pēckara gados Mērsraga pagastā tiek nodibināts arī lauksaimniecības kolhozs “Plēsums” ar centru – Ķipatos. Tajā apvienojās Alksnāja līdumnieki. Šī kolhoza mūžs ir īss, pēc dažiem gadiem “Plēsums” tiek pievienots z/k “1.Maijs”, izveidojot zvejnieku kolhozā lauksaimniecības brigādi.

Z/k “1.Maijs” ir vienīgais zvejnieku kolhozs Latvijā, kas nodarbojas arī ar lauksaimniecību. Kolhozā tika audzinātasLandrases šķirnes cūkas, kuras saņēma Vissavienības tautsaimniecības izstādes medaļas.

Ar gadiem kolhozs izaug, veicinot visa ciema attīstību. Zvejnieki zvejo ne tikai Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā, bet dodas arī uz Atlantiju. Kolhozam pieder 3 Atlantijas kuģi un vairāk kā desmit vietējie zvejas kuģi.

1965.gadā Mērsraga zivju konservu fabrikā ir 481 strādājošais. Zivju piegādātāji ir zvejnieku kolhozi “1.Maijs” un “Padomju zvejnieks” (1965.gadā saņemti 52825 cnt).

 Sākot ar sešdesmitajiem gadiem, līdz ar zvejnieku kolhoza “1.Maijs” attīstību, Mērsragā strauji attīstās zvejniecība un zivju apstrāde. Tika uzbūvētas pirmās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, katlu māja, jauna zivju apstrādes fabrika, tīklu remontu cehs, mehāniskās darbnīcas, kultūras nams. Šajā laikā tiek remontētas ciemata ielas un pārklātas ar asfaltbetona segumu. Mērsrags sāk konkurēt ar Rojas pilsētciematu.




  90.tie gadi

 Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu kolhoza uzņēmumi nomainīja juridisko statusu un turpināja strādāt un attīstīties, veidojās jauni uzņēmumi. Ik gadu pieauga piedāvāto pakalpojumu klāsts.

90.tajos gados tika veidoti un slēgti/bankrotēja vairāki zivju pārstrādes uzņēmumi. 90.gadu beigās Mērsraga pagasta teritorijā darbojās pat deviņi - desmit zivju pārstrādes uzņēmumi (daļa arī nelegāli/puslegāli), taču gan Krievijas krīze 1998.gadā, gan likumdošanas sakārtošana piespieda vairākus no šiem uzņēmumiem pārtraukt savu darbību.


 Nesen

 2008.gada 30.jūnijā Mērsraga pagasta padome pieņem lēmumu apvienot Mērsraga pagastu ar Rojas pagastu - izveidojot Rojas novadu. 14.jūlijā tiek sasaukta pirmā Rojas novada sēde, kurā par Rojas novada priekšsēdētāju ievēl Albertu Neilandu (bij. Mērsraga pag. padomes priekšsēdētāju).

2011.gada 3.janvārī darbu uzsāk Mērsraga novada pašvaldība. Pēc divarpus gadu ilgušiem ķīviņiem un problēmsituācijām Mērsraga un Rojas pagasti nolemj iet katrs savu ceļu - izveidojot Rojas un Mērsraga novadus.



Twitter

 

Aptaujas

Kādus jaunus suvenīrus vēlētos redzēt un iegādāties Mērsraga Informācijas centrā?
     Rezultāti » 

Reklāma