Kultūras ziņas

2

Kad sirdī ir vairāk nekā simts gramu kultūras

Ieva Oboleviča ir jauna, skaista un starojoša Mērsraga kultūras nama vadītāja vairāk nekā pusgadu. Tātad līdzi nākošais apzīmējums «jaunā» vēl ir aktuāls un piestāv ne tikai patiešām dzīvīgā izskata dēļ, bet arī pēc darbošanās ilguma tautas nama saimnieces amatā.

Ieva ir trīs meitu mamma un ģimenes cilvēks. Kā saka viņa pati: «Esmu simtprocentīga rojeniece, kas bijusi Rīgā un atgriezusies atpakaļ tur, kur ir jūra un mazāk cilvēku. Laikam esmu tas cilvēks, kam patīk Ziemassvētkos pieiet klāt pazīstamiem cilvēkiem un novēlēt priecīgus svētkus, nevis steigā, skrienot šopingā, ar maisiņiem triekties cauri svešam pūlim un atvainoties cilvēkiem, kuriem nejauši esi uzskrējusi virsū… Man vajag visu šo sirsnību, arī tās tenkas, klačas, tāpat arī šo mazo ciemu realitāti, kad atkal jau kāds zina par otru visu daudz labāk nekā pats.»
Ieva mācījusies
Rojas vidusskolā, bet pēc tam studējusi tūrisma vadības menedžmentu. Ir būts arī uz kuģa klāja, kā arī pavadīts kāds brīdis viesnīcu vadības sfērā, tāpat kāzu un dažādu pasākumu rīkošanā, bet tas viss tomēr neesot bijusi viņas sirdslieta, jo tieši kultūras dzīve vairāk vai mazāk vienmēr bijusi īpaši tuva.
Ieva atklāj, ka viņai vienmēr ir paticis projektveida darbs. Ja viņu nosēdinātu vienā vietā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, tad to noteikti nespētu izturēt. «Man galvā ir putni,» viņa smejas, «man patīk radīt svētkus un aktīvi darboties. Tajā pašā laikā man vajag, piemēram, kādu dienu vienkārši brīvu. Nevis tāpēc, ka es negribētu strādāt, bet tāpēc, lai vienkārši savāktos. Un ir bijuši brīži, kad galva ir tukša un nav nekādu ideju, bet tad naktī pēkšņi notiek klikšķis, un es pieceļos un rakstu, lai nepazaudētu atskrējušo domu. Man nav tieši kultūras izglītības, es to tikai tagad apgūstu. Bet tad, kad nācu pieteikties šajā darbā, tas bija liels izaicinājums, kaut sirdī bija arī kluss sapnis un nācies iepriekš organizēt pasākumus, bet vadīt tautas namu — tas likās kaut kas pārāk liels.»
«Es tikai gadu dzīvoju Mērsragā,
bija pienācis laiks, kad mana mazākā meita varēja sākt apmeklēt bērnudārzu, un atsaucos aicinājumam iesniegt pieteikumu kultūras nama vadītāja amatam. Un tā nu šeit esmu. Man šeit ļoti patīk. Izjūta tāda, ka tas ir darīts visu mūžu. Man patīk darīt lietas, kur jāsasniedz kāds rezultāts, un tad, kad redzi iznākumu, pēc tam vajag paņemt mazu pauzīti, lai var padarīt kaut ko citu,» stāsta Ieva Oboleviča.
Ieva dzīvojusi Rojā. Roja un Roj­upe bijusi viņas dzīve. Tad privātajā dzīvē radās pārmaiņas un viņa pārcēlās uz Rīgu, līdz kādā dienā radās iespēja atgriezties dzīvesbiedra dzimtajās mājās Mērsragā. Tad radās jautājums — iet vai neiet dzīvot uz Mērsragu? Sapratuši, ka bērniem skola ir piecu minūšu attālumā, tāpat Agnesei tepat ir bērnudārzs. Te viss šķita pazīstams un tuvs, nevis tāls un svešs. Ieva atklāj: «Es vienkārši esmu ļoti laimīga. Dzīvoju pašā brīnišķīgākajā vietā uz pasaules. Man ir jūra, man ir ezers un tepat arī kanāls deguna galā. Ej peldēties, kur vien gribi! Šeit mani kaimiņi, kad izeju pagalmā, draudzīgi sauc pāri sētai: «Ieva! Kā iet? Vai tev viss kārtībā?»»
Mērsraga kultūras nama vadītāja
atzīst, ka vietējie cilvēki ir sirsnīgi un viņu pieņem. Kaut gan viņai varbūt īsti nekad nav bijusi nostāja, lai obligāti kāds viņu pieņemtu. Tas neesot svarīgi, jo Ieva vienkārši ejot un darot to, kas ir jādara, un manāms ir prieks un gandarījums tad, ja viss sanāk. Un to viņa redzot un jūtot pati. «Es gribu strādāt kopā ar cilvēkiem un vēlos vienkārši iemācīties pieņemt arī otru. Ir jāmaina attieksme, un vienmēr iesākumā ir jāizvērtē sevi pašu. Daudz vērtīgāks ir sirsnīgs un draudzīgs sveiciens, kas parāda, ka esmu atvērta, nevis uzmanības gaidīšana no citiem,» atklāj Ieva un neslēpj, ka viņai dzīvē ir ļoti paveicies, — ir brīnišķīga atbalsta komanda mājās, bez kuras nevarētu darīt šo darbu. Ieva ir pateicīga savam dzīvesdraugam un meitām, jo tad, kad ir atbalsts mājās, tā ir svarīga un droša darbošanās platforma. «Kaut gan tad, kad nācu šeit strādāt, man teica: «Nu kā tu varēsi? Ārprāts, tev būs grūti! Kā tu tiksi ar tiem mērsradzniekiem galā!» Ieva sirsnīgi pasmejas un ar humoru atbild: «Drīzāk jau, lai viņi tiek ar šo rojenieci galā!»
Ieva kultūras namā sāka strādāt 3. aprīlī, un pirmais lielais pasākums bija jau nākamajā dienā. To, protams, viņa neorganizēja, bet ļoti gribēja šajā pasākumā būt iekšā un iejusties. Ieva bija Lieldienu zaķis. «Es gribēju zināt, ko tās Lieldienas nozīmē Mērsragam, jo man nebija pieredzes, ar ko salīdzināt, un tad, kad man vēlāk citu pasākumu organizēšanas laikā kāds teica, ka iepriekš bijis tā vai šitā, es droši atbildēju, ka pagājušais gads jau ir pagājis un manis tad šeit nebija, un mēs šogad darīsim citādāk,» smaidot stāsta Ieva. «Tas bija pirmais pasākums, pēc kura nāca 4. maijs, bet vislielākais izaicinājums bija pirmais pasākums, kas tika organizēts no nulles — tas bija Ģimenes dienas koncerts.
Iepriekš bērnu pasākumi Mērsragā bija dalīti — skola, bērnudārzs, mūzikas skola, mākslas skola. Ieva atnāca ar savu ideju un palika stingri pie tās — jātaisa viens kopīgs pasākums, jo bērnu nav tik daudz, lai tos dalītu. Un tā rezultātā zem viena jumta notika Ģimenes dienas koncerts, kurā zāle bija piepildīta līdz malām. Ieva ļoti aicinājusi šo iestāžu vadītājus sadarboties — šeit nederot izpratne «mans», jo ir «mūsu». Nav tāds «mans Mērsrags», jo Mērsrags ir visu mūsu mērsradznieku vērtība. «Un Mērsrags ir jāmīl. Ar mūsu bērniem ir jālepojas. Mūsu tā jau šeit ir maz, tikai pusotrs tūkstotis iedzīvotāju. Un bērni ir labi, ja divi simti no visiem. Ja vecākam ir jāaiziet uz bērnudārzu paskatīties pasākumu, tad uz skolu un vēl arī uz mūzikas skolu, tas nav diez ko ērti. Lūk, vienreiz sanāca kopā skaisti sapucējusies ģimene un noskatījās brīnišķīgu koncertu. Manuprāt, tas ir labs variants,» par padarīto gandarīta Ieva. Kad tuvojušies nākamie svētki, viņa sapratusi, ka nav īsti, ar ko šo pasākumu nodrošināt, jo Mērsragā nav bijis tik liels pulciņu skaits, kas pasākumu varētu aizpildīt. Šeit nebija tautisko deju kolektīva. «Jā, mums ir ļoti spēcīga sieviešu deju kopa «Silva», kas februārī svinēs desmit gadu jubileju. Patiešām — dāmas, kuru priekšā var cepuri noņemt. Šīs dejojošās kundzes ir tik enerģiskas, dzīvīgas un tā darbojas, ka daudzi jaunie viņām nemaz netiek līdzi. Ja nemaldos, ir arī sievas, kam gandrīz 80 gadu. Viņas nāk uz mēģinājumiem, un kundzēm šīs otrdienas ir ļoti svarīgas. Vienu uzstāšanās deju viņām lūgt ir par maz, vajag divas vai pat trīs,» lepnumu neslēpj Ieva Oboleviča. Bija arī teātris «Etīde», un tas bija viss materiāls, ar ko strādāt. Vairāk nekā nebija, bet bija liela vajadzība pēc jauniem deju kolektīviem un kora.
Pienāca vasaras beigas,
un rudenī arī pagasta kultūras namam sākās jauna sezona. «Es sēdos pie galda un sāku domā — tā nu gan nav, ka varam attaisnoties ar to, ka esam mazs pagasts un tāpēc Mērsrags nekur nepiedalās, kā dažkārt dzirdēts. Tad sapratu, ka iemesls tam nav mazais cilvēku skaits, jo cilvēki taču ir. Jā, protams, cilvēki brauc projām un strādā citur, un tā problēma nav tikai Mērsragā. Bezdarbs arī ir, protams, bet vakaros logos deg ugunis, un tas nozīmē, ka cilvēki ir. Tāpat bērnudārzā iet bērni, skolā mācās skolēni, un tas nozīmē, ka ir arī bērnu vecāki — jauni cilvēki,» pārdomās dalās Ieva. Viņa stāsta, ka uzrunājusi Mērsragā ļoti jaukus cilvēkus, arī kora vadītāju Aiju Barovsku, ka mērsradzniekiem vajadzētu kori. Tāpat vispārdrošākais sapnis Ievas mūžā, kas pierāda, ka ir jāsapņo, jo sapņi piepildās, ir vidējās paaudzes deju kolektīvs, kāds Mērsragā nav bijis jau vairāk nekā 20 gadu. Tāpat koris izjucis pirms 12 gadiem. Tas nozīmē, ka bez šīm nodarbēm ir pat izaugusi vesela paaudze.
Un viss esot «iedarbināts». «Uz kori pirmajā aicinājumā atnāca, ja nemaldos, 33 cilvēki. Un Mērsragā ir jauktais koris, nevis sieviešu. Un skan tik ļoti skaisti! 11. novembrī dzirdēsim, kā mūsu koris dzied Latvijas valsts himnu. Cilvēki ir entuziasma pilni, gan dejojošie, gan dziedošie. Nav tā, ka viņi atnāk, formāli izdara darāmo un aiziet. Nē, viņi nāk, grib darboties. Un mums ir astoņi stabili pāri vidējā vecuma deju kolektīvā. Deju pulciņa vadītāja Sarmīte Laure saka: esot nodarbināta līdz nespēkam,» smaidot stāsta Ieva. Mazie bērni arī aktīvi dejojot. Arī tie jaunieši, kas ir pabeiguši skolu un aizbraukuši, Mērsragam ir vajadzīgi tad, kad atbrauc mājās. «Es sazinos ar viņiem, apsolu balles un brīvbiļetes, un no viņiem staro prieks. Viņi to vēlas. Ļoti liela pateicība jāsaka Ilzei Indruškevičai, Mērsraga vidusskolas direktorei. Tautas namā līdz šim ir ļoti mainījušies vadītāji, nezinu gan, kāpēc, un tas man īsti arī nav svarīgi, bet Ilze bijusi tā, kas kultūru sākusi atdzīvināt skolā, izveidojot mazo bērnu deju kolektīvus, sagādājot arī tautas tērpus. Tāpēc man ļoti gribētos šo sadarbību saglabāt. Vecākos ievilkt atpakaļ kultūrā pēc būtības ir grūti, ja ir bijusi pauze, bet mazie bērni ir veidojams materiāls,» teic Ieva.
Sarmīte Laure visu mūžu dejo, un viņai lieliski sanāk darbs ar Mērsraga bērniem. Tāpat Aija Barovska izveidoja kori un veiksmīgi to vada, un cilvēki no sirds uzticas un nāk. «Tāpat es gribēju, lai Mērsragā atjaunojas popgrupa, un tagad tā ir. Tajā dzied vidēji astoņas meitenes.
Šos visus jaunumus mēs redzēsim 17. novembrī, kad svinēsim valsts dzimšanas dienu,» stāsta tautas nama vadītāja.
«Kultūras nams man ir kā otrās mājas —
es katru rītu dodos tur ar prieku, un man patīk te ierasties. Esmu iestrādājusies, un man mīļa ir vide visapkārt, tāpat arī cilvēki. Un mainīt negribu neko, jo Mērsrags ir ļoti tīra, skaista un sakopta vieta. Es vienmēr dzīvoju pēc principa — ja tu kaut ko jautā otram cilvēkam, padomā, ko tu pats vari viņam iedot pretī, nevis tikai prasi un prasi. Ja tu gribi, lai tevi ciena un sveicina, tad esi tu, kas to dara vispirms. Pasmaidi otram, pasaki kaut ko labu! Man patīk redzēt smaidus un sajust pašai, ka viss ir izdevies. Un cilvēki bieži vien nesaprot, kas stāv aiz visa tā, ko viņš redz, — cik daudz darba un laika tur ielikts, bet kas paliek nenovērtēts. Lai viens cilvēks uzkāptu uz skatuves un dziedātu, cik liela komanda ir visam tam piesaistīta,» pārdomās dalās tautas nama vadītāja.
Ieva min, ka viņas darbs ir dot iespējas Mērsraga iedzīvotājiem nākt dziedāt un dejot un tos noturēt. «Esmu pārliecināta, ka mēs piedalīsimies nākamajos Dziesmu un deju svētkos — lielajos vai skolēnu. Vienalga, bet piedalīsimies,» saka Ieva Oboleviča, turpinot, ka pati jau no bērnības ir dziedājusi ansamblī, vēlāk Rojas korī, aktīvi piedalījusies Rojas teātrī. Šī kultūras dzīve viņai bijusi jau sirdī no bērnības, un to nevarot atraut no sevis.
«Lielākie dārgumi ap kaklu ir manu bērnu apskāvieni,»
dalās Ieva savos mammas sirds dziļumos. Meitas ar mammu lepojoties, un gan vecākajai, gan vidējai meitai arī ļoti patīkot skatuve. Tāpat ģimene ir iemīļojusi riteņbraukšanu, bet Ievas pašas sirdi ir iekarojusi sēņošana un ēst gatavošana.
Kādreiz pasākumos Mērsragā, kad kāds jautāja, «kur tad ir manējie?», skanējusi atbilde: «Visi tak ir savējie!» Ieva gribētu ar savu darbu cilvēkus vairāk saliedēt. Kultūras nams ir tautas nams, un pats nosaukums sevī ietver šīs celtnes būtību. Te jānāk tautai, un vējš nevar svilpot durvīs. Ja pavisam nesen šeit kolektīvos darbojās ap 50 cilvēku, tagad jau ir pāri par 100. Arī pašvaldība nav novilkusi robežas, par ko tautas nama vadītāja var izteikt tikai atzinību. «Arī pašvaldībā ir cilvēki, kas uzlocīs piedurknes un vajadzīgā brīdī ies strādāt, savus amata nosaukumus atstājot kabinetā. Prieks ir par pašvaldības vadītāju, kas dzied korī un ir liels Mērsraga lepnums. «Dabūjām atpakaļ Mērsragu — nu tad tagad jāmīl un jāciena tas!» uz iedrošinoša pamudinājuma nots sarunu noslēdz Ieva.
AVOTS: TalsuVēstis

Twitter

 

Aptaujas

Kādus Mērsraga suvenīrus Jūs vislabprātāk iegādātos Informācijas centrā? Kas interesē, patīk?
     Rezultāti » 

Reklāma