Mērsraga vidusskolas ziņas

24

Mērsraga vidusskolā atgriezusies tradīcija veidot nelielu izstādi ar fotogrāfijām, kuru autori ir skolas audzēkņi

Šobrīd mūsu skolā noteikti nevienam nav noslēpums, ka fotografēšanas un video veidošanas talants ir 11. klases skolniecei Laurai Elizabetei Ķiršakmenei. Tieši viņa pēdējos gados visbiežāk iemūžinājusi skolas notikumus, piedalījusies dažādos konkursos un guvusi atzinību tajos. Brīvlaika izskaņā sarunājos ar Lauru par skolā redzamo izstādi un to, kā viņa nonāca pie hobija, bez kura šobrīd nespēj iedomāties savu ikdienu.

Domāju, ka šobrīd ļoti daudz cilvēku Tevi pazīst kā fotogrāfi, kvalitatīvu un dziļu ideju video autori, tomēr tā nav nesen aizsākta nodarbe. Kā nonāci pie fotografēšanas, video veidošanas un kā saprati, ka šī nodarbe Tevi iedvesmo?

Viss sākās mammas dēļ. Kad man bija seši gadi, mammai bija spoguļkamera, kuru es pa kluso aizņēmos un taisīju bildes. Pirmoreiz viņa uzzināja par to tad, kad pazuda visas fotogrāfijas, jo, pētot iestatījumus, biju netīšām tās izdzēsusi. Tad arī es uztaisīju pirmo fotogrāfijas rediģēšanu programmā ,,Paint’’, uzzīmējot sev uz sejas sirsniņu. Tad man likās, re, ko es jau māku. Tā es sāku pati fotografēt. Astoņu vai deviņu gadu vecumā es biju sakrājusi naudu savam pirmajam ziepju trauciņam. Sāku publicēt fotogrāfijas internetā, tāpēc mana draudzene mēdz teikt, ka es esmu bijusi pirmā Mērsraga influencere (smejas).

Tad jau sanāk, ka pavisam drīz būs desmit gadi, kopš ar to nodarbojies. Vai kaut kas šo desmit gadu laikā ir mainījies?

Sākumā es fotografēju puķes un dabu, bet labi, ka man tās fotogrāfijas nav saglabājušās, jo tās noteikti nebija labas. Šobrīd  man nepatīk fotografēt puķes vai, noguļoties zemē,  kokiem zarus, putnus. Retu reizi to daru, piemēram, attālināto mācību laikā, kad man nebija cilvēku, kurus fotografēt, jo mana ģimene reti piekrīt fotografēties, reizēm izdodas pierunāt vecāko māsu Martu. Īstenībā arī es kameras priekšā jūtos neērti, tāpēc saprotu cilvēkus, kurus fotografēju. Jā, šobrīd man vairāk patīk fotografēt cilvēkus.

Tev ir salīdzinoši liela pieredze, vai esi pamanījusi, cik vidēji daudz laika nepieciešams, lai cilvēks sāktu justies brīvi kameras priekšā?

Tas noteikti ir kā kuram, bet neesmu to piefiksējusi. Man liekas svarīgi sākumā vienmēr parunāties. Nesen bija meitene, kura minēja, ka ļoti baidās fotografēties, ka viņa to neprot. Mēs sākumā parunājām par to, ko viņai patīk darīt, iepazinu viņu vairāk, sapratu, ka varu pajokot, tad arī fotosesijā viņa kļuva arvien brīvāka, jau pati sāka pozēt, un viss izdevās. Ne ar visiem cilvēkiem izdodas izveidot kontaktu, tomēr vislabāk palīdz tieši dažādi joki, cilvēku sasmīdināšana.

Kam Tu dod priekšroku – fotografēšanai vai filmēšanai?

Man labāk patīk fotografēt. Nejūtu, ka būtu tik prasmīga filmētāja, turklāt uzskatu, ka arī mana kamera šobrīd nav tik piemērota filmēšanai. Protams, filmējot ir iespēja noķert emocijas, bet vairāk to izjūtu fotografējot. Man patīk noķert tos mirkļus, kad cilvēks no sirds smejas.

Ko Tev labāk patīk fotografēt – individuāli cilvēkus, publiskus pasākumus, kāzas vai kādus citus notikumus?

Man patīk fotografēt kāzās, kā arī cilvēkus, kad esmu viens pret viens. Protams, varbūt liekas, ka drošāk ir tad, kad blakus ir kāds pazīstams cilvēks, tomēr man ir labāk, kad esmu tikai ar to cilvēku, kuru fotografēju.

Kāzās var noķert tik daudz - vienā kadrā kāds smejas, citā ir prieka asaras. Publiski pasākumi laikam nav tas, ko ļoti vēlos fotografēt. Tad ir svarīgi, lai saturs nebūtu līdzīgs, jo bieži  priekšnesumi atkārtojas, tad jūtu, ka man pašai nav interesanti. Atceros, kad dejotāji bija iestudējuši deju ar karotēm, tas likās kaut kas jauns, tad arī bija vēlme uzņemt pēc iespējas vairāk kadru. Ja man ir jāizvēlas viens, tad priekšroku dodu kāzām.

Tu pēc ilgāka laika esi pirmā, kura skolā veido izstādi, turklāt fotogrāfijas, kuras esi izvēlējusies, manuprāt, ir ļoti personīgas un dziļas, jo tajās redzami Tavi tuvinieki. Vai, saņemot piedāvājumu veidot izstādi, uzreiz zināji, kuras fotogrāfijas izvēlēsies? Kāpēc tieši tāda fotogrāfiju izvēle?

Kad direktore mani uzrunāja, uzreiz piekritu, pēc tam mājās izveidoju datorā atsevišķu mapi, kur atlasīju fotogrāfijas. Saliktu tajā senākas dabas ainavas no 2018. gada, tomēr kaut kas mani neuzrunāja. Pēc tam apskatīju 2017. gada fotogrāfijas, tad pirmoreiz fotografēju vecvecmāmiņu. Man bija viena melnbalta fotogrāfija, kura pašai vecvecmāmiņai vismazāk patīk, bet man tā ir vismīļākā. Tajā viņa skatās tālumā, it kā ielūkotos nākotnē, bet tikpat klātesoša ir pagātne. Viņas skatiens fotogrāfijā ir tik dziļš, tāpēc sapratu, ka tā ir īstā. Tā kā nevarēju veidot izstādi tikai no vienas fotogrāfijas,  turpināju meklēt. Atradu mammiņas māsas fotogrāfiju, kura man ļoti patīk, lai gan viņai pašai tā ne pārāk simpatizē. Vēl fotogrāfijās ir redzams mans brālēns, māsīca un mazā māsa Rūta.

Fotogrāfijās redzamas visas paaudzes?

Nē. Man ir ļoti žēl, ka vecmāmiņa nav šajā izstādē, bet viņai ļoti nepatīk fotografēties, tāpēc arī viņas fotogrāfiju man nav.

Paši svarīgākie man ir šie dziļie skatieni. Es nespēju komunicēt ar sekliem cilvēkiem. Zinu, ka visi šie cilvēki ir ļoti daudz piedzīvojuši, viņu dzīvēs ir bijuši brīži, kuros liekas, kad tālāk vairs nevar, tomēr viņi iet tālāk. Jā, pat manai māsai ir dziļš skatiens un skatījums, lai gan viņa vēl ir maziņa. Mana ģimene man ir viss, es varu iztikt bez draugiem, bet nevaru bez ģimenes. Es sevi saucu par miglas bērnu, jo es bieži nezinu, kur man vajadzētu būt un kur es iederos, bet ģimenē es vienmēr jūtos labi, lai gan arī ir nesaskaņas un strīdi. Ir bijušas daudzas kompānijas, kur saprotu, ka tās nav domātas man, es sevi meklēju, tāpēc priecājos, ka esmu atradusi kādu hobiju.

Manuprāt, tas ir ļoti drosmīgi: saprast ka man nav jāpielāgojas, lai iederētos, bet turpināt meklēt. Bieži vien jaunieši pazaudē sevi tieši tāpēc, ka cenšas iederēties, lai gan sākumā jūt, ka tā nemaz nav viņu vieta, bet vienaudžu viedoklis liekas svarīgāks. Jāpaiet ilgam laikam, lai no jauna saprastu, kas es esmu un kādas ir manas patiesās vērtības. Ģimene nemainīgi ir mūsu lielākā vērtība.

Pēc mūsu sarunas noprotu, ka fotografēšana nav nodarbe, kuru veic, jo ir pieprasījumus, bet Tev ir iekšējā nepieciešamība to darīt.

Jā, noteikti! Bija viens posms, kad to nedarīju, jo sakrājās ļoti daudz darbu skolā un mūzikas skolā. Kad atkal fotografēju, sapratu: jā, man tas ir nepieciešams.

Īstenībā man ļoti patīk rediģēšanas process. Bieži vien esmu pieķērusi sevi smaidām, rediģējot fotogrāfijas. Man parasti ir liels uztraukums pirms fotografēšanas, bet pēc tam ir tik forši. Es nesaku, ka negribētu to darīt kā pamatdarbu nākotnē, bet saprotu, ka tie nebūtu stabili ienākumi, tāpēc noteikti atstātu to kā hobiju.

Cik ilgu laiku aizņem fotogrāfiju apstrāde?

Kāzās vidēji uzņemu ap diviem tūkstošiem fotogrāfiju, tad to apstrāde aizņem vismaz piecas līdz septiņas stundas.

Esmu pamanījusi, ka savām fotogrāfijām izmanto īpašu filtru. Kā nonāci pie tā?

Mani ir iedvesmojuši divi fotogrāfi no Talsiem – Aivars Vilks un Ainārs Mazjānis. Man ļoti patika, kā viņi rediģēja savas fotogrāfijas. Tad es sāku pati meklēt dažādus iestatījumus, pētīju informāciju youtube, google. Man sanāca izveidot savu filtru, kas kaut kādā ziņā ir līdzīgs minēto fotogrāfu rokrakstam, tomēr nav tas pats. Man patīk, ka fotogrāfijās, kuras izveidoju, nav tik zaļa zāle. Man vecmāmiņa to pārmet, jo viņai liekas, ka tās ir kā vecās fotogrāfijas, kas noslēpj īsto, bet man gan tas patīk. Šis efekts, manuprāt, der visam.

Ko Tu noslēgumā vēlies citiem pateikt par fotografēšanu?

Noteikti vajag fotografēt un fotografēties, jo fotogrāfija paliek. Kad cilvēks būs aizgājis, būs palikusi vismaz viena bilde, tā var atgādināt tik daudz emociju un atmiņu.

Paldies par sarunu!

Ar Lauru Elizabeti Ķiršakmeni sarunājās skolotāja Aija Kaļiņičenko.

 

 

Drīzumā taps jauna izstāde, bet, lai saglabātu intrigu, autoru vēl neatklāsim.

Twitter

 

Aptaujas

Kā Jūs vērtējat centienus tūrisma jomas attīstībā Mērsraga novadā?
     Rezultāti » 

Reklāma