Kā Dārtā meklējām Ziemassvētku prieku
Lēni un nemanāmi darbu steigā ir atnācis Adventes laiks ar baltu sniegu, mieru, gaišumu un sirds siltumu. Ziemassvētki ir mūsu mazā īpašā valstība, kur baltas domas klejo pa Dārtas telpu labirintiem un kur valda neparasta gaisotne un rosība, ilgas pēc kaut kā mīļa un jauka. Tas ir laiks, kad visiem gribās kļūt labākiem, mīļākiem un ticēt brīnumiem. Viens no tādiem brīnumiem ir Ziemassvētku eglītes iedegšanas svētki. Kā tas notiks? Kādi pasaku varoņi piedalīsies? Kas būs jādara? Tas allaž ir bijis noslēpums.
Šogad pie bērniem ciemos bija atnācis mazā piparkūku vīriņa lielais brālis Kraukšķis, kurš gribēja uzzināt, kur mīt Ziemassvētku prieks? Visi kopā to noskaidrot devās pie Ziemassvētku eglītes, bet Egļu Rūķis iedeva burvju kamoliņu, lai Kraukšķis un bērni seko tā pavedienam un izzina paši Ziemassvētku prieka noslēpumu. Vispirms kamoliņš visus aizveda mežā pie Zaķa, kurš bija nobēdājies, jo nevarēja nekur atrast savu draugu Ezi. Bet tad, kad bērni pastāstīja, ka Ezis tagad guļ ziemas miegu, Zaķis kļuva priecīgs, jo saprata, ka draugs nav viņu aizmirsis un viņam kļuva daudz priecīgāk ap sirdi. Bet vai tas bija Ziemassvētku prieks?
Tālāk kamoliņš visus aizveda pie pastnieces Pūces, kura sēdēja istabas vidū starp Ziemeļvēja izsvaidītajām vēstulītēm, kuras steidzami vajadzēja nogādāt Ziemassvētku vecītim. Pūcei nepavisam negribējās runāt par priecīgām lietām, jo raizes par vēstulēm to bija galīgi nomocījušas. Bet tad, kad bērni palīdzēja visas vēstules salasīt un sakārtot, Pūcei prāts kļuva daudz, daudz priecīgāks. Viņa pat bērniem iedeva veselu groziņu ar pīrādziņiem. Bet vai tas bija Ziemassvētku prieks?
Kamoliņš ritēja tālāk un tālāk līdz nonāca līdz Rūķa namiņam. Tur pavisam viens un gaužām noskumis sēdēja mazais Rūķa bērns. Vecākiem pirms Ziemassvētkiem daudz darba un Rūķēnam jāpavada dienas vientulībā. Bet kad Kraukšķis un bērni ierāva mazo Rūķēnu rotaļu virpulī, viņam kļuva daudz priecīgāks prāts un viņš uzdāvināja mazu lukturīti, lai tā gaismiņa laimītei rāda ceļu uz Dārtas mājām. Bet vai tas ir Ziemassvētku prieks?
Tā kamoliņš bija apceļojis apli un atkal atgriezies pie Ziemassvētku egles, kur visi kopā nonāca pie vairākām atziņām, ka Ziemassvētku prieks ir darīt labu, palīdzēt kādam, dzīvot draudzīgi, domāt labas domas, atcerēties par tiem, kam klājas grūti... un pats galvenais ir tas, ka Ziemassvētku prieks dzīvo mūsu gaišajās domās un sirsniņās. Par katru atziņu tika aizdedzināta spoža brīnumsvecīte. Tās bija līdzpaņēmis Zaķis. Nu varēja iedegt arī zaļo Ziemassvētku princesi – egli. Vēl tikai kāda jestra rotaļa, gaismots sveiciens no Dārtas čaklajiem darboņiem Ziemassvētku vecītim un Egļu rūķa īpašais uzdevums bērniem – uzzīmēt šīs dienas svētku galveno tēlu –EGLĪTI. Nu visi šīs brīnumainās pasakas dalībnieki var iekāpt svētku vilcienā, lai dotos uz savām grupiņām un gatavotos Ziemassvētku pasākumiem.
Tumšajos Ziemassvētku vakaros pārlaidīsim skatienu zvaigžņotai debesij, varbūt tur ieraugam krītošu zvaigzni, lai tā iedrošina jūs vispārdrošākajām vēlēšanām. Tās piepildīsies, ja paši to gribēsim, ja paši palīdzēsim sev un apkārtējiem.
Ar katru svecīti Adventes vainagā, ar katru baltu domu sirdīs un prātos izgaismojas ceļš, kas ved mūs uz Ziemassvētkiem. Lai visiem acis mirdz Ziemassvētku priekā!
Par šo notikumu jums pavēstīja Kraukšķis jeb Terēzija Zondaka