Pirmsskolas izglītības iestāde "Dārta" ziņas

21

„Kastanīšu” rudens savā Mērsragā, mūsu Latvijā

Rudens ir laiks, kad pasaule ap mums izpaužas miljons neparastās nokrāsās. Dažādo krāsu, neparasto notikumu un savdabīgo izjūtu vilcieniņš izvizināja mūs cauri mūsu īpašajam Latvijas rudenim.

Skaista mana Tēvu zeme

Pār visām zemītēm –

Augsti kalni, plaši lauki,

Zilis jūras ūdentiņš.

/Latv.t.dz./

Septembris mums iesākās ar iepazīšanos, savas drošības, savu labo vārdu, labo darbu un pirmo pasaules izjūtu apzināšanos, ka viss labais ir tepat – tuvumā, tepat blakus, tepat pāri ielai.

Šis rudens iezīmējās ar mazajiem ceļojumiem: bijām ekspedīcijā uz dārzu, kurā saimnieko mērsradzniece Dzintra Kraģe. Dzintras kundze laipni mūs iepazīstināja ar dārzeņiem, kas izauguši viņas dārzā: tomāti, gurķi, kabači, kāposti, ķirbji. Ķirbjus salīdzinājām pēc krāsas, lieluma, smaguma. Vislielāko kabaci katrs mēģināja pacelt augstāk par augstu. Vērojām gliemežu nedarbus, kurmju rakumus un priecājāmies par atspulgiem uz gumijas zābakiem, ko radīja slapjā zāle.

Kādu brīdi pēc šīs rudens ekspedīcijas bijām apciemot Ņinas tanti, kurai ir sava kūtiņa. Tajā dzīvo kazas, vistas, gailis, cūciņa. Varējām kazas pabarot, papaijāt, aplūkot kazām ragus un bārdu, pavērot kazu spriņģošanu rudenīgajā pļavā. 

Oktobrī „Kastanīšu” grupas bērni kopā ar vecākiem devās uz Dundagu, apciemot dažādos dzīvniekus – gan tos, kas sastopami Latvijas mežos, gan tos, kas atceļojuši no tālām vietām. Baudījām izjādes zirga mugurā un rudenīgu pikniku pie Sasmakas ezera Valdemārpilī. Kopā būšana bija viens mazs gaismas mirklis.

Tā notikumi tinās un pinās cits aiz cita, līdz pavisam negaidot Mārtiņi jau klāt. Durvis uz rudeni lēnām aizvērām, ziemai vārtus plaši atvērām. Iepazinām mūsu tautas senču tradīcijas, folkloras gudrības un priecājāmies par laiku, ko pavadām izzinot pasauli mums tuvumā.

Latvija ir vieta, ar kuru esam saauguši ciešām priežu saknēm, tā ir vieta , kur ostā satiekas kuģi, kur buru laivas baltā bura ir spogulis brīvajiem putniem. Latvija ir manas mājas, mans bērnudārzs, pasaku kalniņš, osta un bites, kas visu ziemu san „Dārtas” bišu stropā . Savu Latviju svinējām, iededzot svecē liesmu un daļu no tās ieliekot savā sirdī. Latvija sākas no mums katra – no savas sētas, piemājas meža, jūras, no ceļa uz bērnudārzu vai skolu. Mana Latvija ir katrā lietā, ko daru, ko zīmēju, ko izdziedu, izdejoju, izzinu.

Nu gaisma laternās uz ielām ik vakarus deg tik spoži, lai Ziemassvētki redzētu ceļu, kur atkal logos jaunas ugunis degt, kur mēs, atrodoties gaismas pusē, darām labus darbus un tajos dzīvojam, elpojam un esam daļa no lielās liesmas, kas silda.

 „Kastanīšu” grupas skolotāja Dace

Twitter

 

Aptaujas

Kādus Mērsraga suvenīrus Jūs vislabprātāk iegādātos Informācijas centrā? Kas interesē, patīk?
     Rezultāti » 

Reklāma