Pirmsskolas izglītības iestāde "Dārta" ziņas

19

“Sprīdīšu” Ziemassvētku pasaka

Kā mēs ķērām baltus, baltus Ziemassvētkus “Sprīdīšos” jeb – pasaka vēl tikai sākas! “Sprīdīši” šogad Ziemassvētkiem gatavojās īpaši – tika aizvadītas vairākas piparkūku cepšanas meistarklases, un mazie laimes meklētāji neiztika arī bez treniņiem gardāko pīrāgu cepšanā. Kaut ko taču Ziemassvētku vecītim arī jāuzdāvina! Un cienasts viņam vienmēr gājis pie sirds!

“Sprīdīši”, Ziemassvētku vecīti gaidot, ne tikai skaisti sapucējās, bet parādīja kopā ar Vecmāmiņu (audzinātāju Vairu), Duksi (auklīti) un Muri (audzinātāju Anci), ka pasakas patiesi spēj atdzimt!
Mēs Jums mazliet ļausim ieskatīties, kā tad šajā muzikālajā pasakā viss noritēja..
Reiz, sensenos laikos, droši vien jau, kā daudzās pasakās, dzīvoja patiešām lādzīga, mīļa un smaidīgu seju apveltīta vecmāmiņa. Un viņai piederēja milzīga bagātība. Kas tā par bagātību, Jūs jautāsiet? Nē, nē, tie nebija zelta dālderi, kurus kādā citā pasakā kā malduguntiņas raka pats Sprīdītis. Viņas lielākā bagātība bija vesels pulks ar “mazbērniem”!
Bet tā jau nebija viņas vienīgā laime, jo viņai piederēja arī īsts sargsuns un bērnu uzraudzītājs vārdā Duksis. Kā jau gan pasakās, gan dzīvē tas mēdz būt, uz mūrīša kaut kur turpat bija jāsildās un laiski jāguļ arī Murim.
Bet šī jau nebija no parastajām pasakām! Tāpēc Vecmāmiņa nebija no tām, kas raugoties pār brilli, ada tikai zeķītes savam mazbērnu pulkam, viņa bija no tām, kas kopā ar Muri un Duksi gatavojas koncertam!
Ja jau ir Vecmāmiņa, jābūt arī vecākiem, un arī tādu šajā pasakā netrūka. Ieradušies ciku cakās, uzvalkos un smalkās jakās. Sasēduši, ausis saslējuši..
“Paukš!” - kāds svaigums šos pamodina. Pikošanās un bērnu smiekli gluži kā popkorns karstā eļļas katlā!
Bet pasaka turpinās, ļaujot piedzimt “lasītāju” acu priekšā īstam brīnumam – sniega dzirnaviņām! Tās griežas un dejo, griežas un dejo, te augšā, te lejā..
Un mazbērni cits aiz cita skatuves priekšā stājas, un Vecmāmiņai par prieku skan pirmās dzejas vārsmas..Jā, par to, kā Duksis spirinās un nesēž kamanās, un par to, kā baltā ziema atnākusi.
Un netraucē nemaz, ka šajā stāstā tik tumšs aiz loga, ka pretimnācēju knapi redz, kur tad nu vēl sniegu! Ne, ne – pasakās viss ir iespējams, jāļaujas ticībai, un tad jau arī būs!
Kādā brīdī Vecmāmiņa saprot – laiks uzdziedāt par godu sniegpārslām, un mazbērni tik paklausīgi, rātni – aiziet, lai sākas dziesma! Bet, lai uz eglītes zariņiem pa dimanta brīnumam mirdzētu, sniegpārslas, kā jau pasakās tas notiek, tika notvertas ar bērnu siltajām plaukstām, un kamēr nebija izkusušas, tika iekārtas eglītē. Lai skaisti, lai silti, lai priecīgi!
Duksim ne tikai nemierīgs prāts, bet arī laba oža, ko mūsdienās par ekstrasensa spējām gribas saukt – jā, jā, šis jau pa gabalu jūt kādu tuvojamies. Kas gan tā būtu par ziemas pasaku bez Zaķēna klātbūtnes?
Nosalis, sniegpārslas ķerot un tverot, meklē, kur nu sildīties. Un kurai vecmāmiņai gan mājās neglabājas pašas lasītas, veselīgas tējas? Arī šai, kā reiz, ir aizķēries! Zaķēns nu tiek sildīts, mīļots un viņam ļauts arī klausīties, ausīties.. Tā jau ir ar tiem garaušiem – klausās un ausās!
Kamēr mazbērni noskaņo savas balss stīgas uz dzejolīšu skaitīšanu, pasakas “lasītājiem” ir iespēja uzzināt, kā tad tas ir, kad pa debesīm baltas zvaigznītes staigā un zaķi grauž mēness torti.
“Kur lai šovakar es lieku
Savu Ziemassvētku prieku?” -
Nekur nav jāliek, jātur cieši, cieši! Jo katram lielam, mazam cilvēkam ir maza sirsniņa pie krūts. Un tieši tajā jāglabā ir gaismas pilnā dvēselīte. Kā lielum-lielais dārgakmens!
Un tad arī prieks parāda, kā tas ir, ja Muri aiz ūsām rausta, kad tas atkal un atkal snauž! Bet nē, te katram savs darbiņš ir dots.
Murim lemts kļūt par diriģentu! Un kas to būtu domājis, pat Vecmāmiņai brilles jāpaceļ uz augšu, jo Murim tīri labi sanāk! Patiesības labad gan jāpiebilst – bez mazbērniem jau neizdotos, bet viņu prieks un laime ir tieši tas, kas motivē.
Visas pasakas latviešiem ar labām beigām, ar pamācošām atskaņām un tā nu arī šī – jo vairāk centīsies, jo labāk izdosies, un, protams, tavi pūliņi tiks atalgoti. Tieši tāpēc arī Vecītis ir klāt, un ko tas līdzi paņēmis, tas visiem labi zināms!
Pasaka noklausīta, noskatīta, dāvaniņas izdalītas, bet jāatzīst, ka vecākiem un bērniem vēl ilgi prom negribas iet. Visi tik omulīgā atmosfērā turpināja ļauties arī vairākām rotaļām, bija kopīgas dziesmas, kopīga dancošana. Un jā – neiztikām arī bez našķēšanās. Protams, protams, pirmais pīrāgs jādod iekosties ir Vecītim, bet arī vecākiem bija lemts nobaudīt bērnu piparkūku meistarklašu rezultātu, kā arī pīrāgu cepšanas treniņu augļus!
Bija gardi, un par to lielākais paldies mazajiem cepējiem! Bet tikpat lielu paldies pelnījuši šīs pasakas teicēji, priekšā teicēji, rējēji, lēcēji un ņaudētāji, tāpēc jāatzīst – Vecmāmiņa godam parādīja savas prasmes ne tikai zeķīšu adīšanā, tāpat arī Murim paldies par īpaši sirsnīgajiem, jautrajiem brīžiem, un kur nu bez Dukša, kas auklē, uzrauga bērnus pat brīvajos brīžos. Nē, nē, neviens nav aizmirsis arī Zaķēnu, kas nu ar tējām sasildījies, un paldies par dāvanām jāsaka arī Vecītim, kas šajos svētkos bija īpaši labi maskējies!
Bet par muzikālo baudījumu lielu paldies sakām mūzikas skolotājai Inesei!

Mēs visi noķērām aiz astes patiesi baltus Ziemassvētkus “Sprīdīšos”!

Uz tikšanos atkal!

 

                                                                                                            Marisas mamma Inga Dzērve

Twitter

 

Aptaujas

Vai Jums patīk jaunās mājas lapas dizains un funkcionalitāte?
     Rezultāti » 

Reklāma