20.gs sākums

20.gadsimta sākums, revolūcija

Draudžu darbs

Pirmā baznīca Mērsragā tika uzcelta 1591.gadā, kad radās Kurzemes hercogiste. Ap 1700.gadu Engures dzelzslietuves nomnieks B.Strēms uzceļ jaunu koka baznīcu ar lubu jumtu. 1743.gadā baznīcu pilnībā atjauno un palielina. 1809.gadā uzcelta jauna koka baznīca, kuru 1896.gadā pilnīgi pārbūvē (šī baznīca ir apskatāma arī šobrīd). Līdz 1920.gadam, kad nodibina Mērsraga luteriešu draudzi, Mērsraga baznīca bijusi Engures baznīcas filiāle. Mērsraga baznīcā darbojies pirmais latviešu tautības mācītājs Talsu novadā Jānis Reinhards (1860 – 1944).

1885.gadā Mērsraga pagastā tika noturēts pirmais dievkalpojums, kur pievienoja pareizticībai 48 personas. Notika vairāki šādi dievkalpojumi, kur tika pievienoti pareizticībai vēl 21 persona. 1885.gada novembrī Mērsragā tika iesvētīta pareizticīgo skola (atradās īrētās telpās). Vēlāk tiek nodibināt patstāvīga Ķūļciema pareizticīgo draudze.

Šobrīd Mērsraga pagasta teritorijā atrodas divas baznīcas: ev. luterāņu baznīca ar draudzi  un baptistu baznīca (celta 1937.gadā) ar draudzi (draudze dibināta 1888.gadā), darbojas katoļu draudze.


Kapsētas

Mērsraga novadā atrodas 3 kapsētas:
vecie kapi pie Luterāņu baznīcas
jaunie meža kapi (to teritorijā ietilpst arī vecie pareizticīgo kapi)
Upesgrīvas kapi (daļēji, lielākā to daļa atrodas Talsu novadā)

* Upesgrīvas kapos 1945.gadā, pēc Padomju armijas ienākšanas, tika sadzīti apkārtnes vīrieši, no kurienes tos sūtīja projām uz Krieviju.
Pēc seniem nostāstiem izriet, ka Upesgrīvas kapu Mērsraga daļā atrodas arī mēra kapi. Tā, vai cita iemesla dēļ - tieši šajā kapu daļā jauni apbedījumi ir ļoti maz.


1905.g.revolūcija, 1.un 2.pasaules kara norise, brīvības cīņas un nacionālo partizānu darbība

1905.gada revolūcijas elpa nepagāja garām Mērsraga pagastam. Pēc kaimiņu pagastu priekšzīmes Mērsragā darbaļaužu sapulcē ievēlē rīcības komiteju. Galvenās pūles tiek veltītas kaujas grupu organizēšanai. Mērsragā Kiršteina smēdē tiek kalti ieroči, lai piedalītos revolūcijā. Decembrī mērsradznieku kaujas vienība dodas uz Talsiem, lai aizstāvētu tos. Cīņa ir ļoti nevienlīdzīga un kaujinieki bēg. Pēc tam seko apcietināšanas.
1.pasaules kara notikumi atkal skar Alksnājiešus. Domādami, ka dziļajos mežos karavīri neies, Alksnājciema ļaudis nedodas bēgļu gaitās. Tomēr vietējie ir kļūdījušies, jo pēc īsa laika viņu ciemā ierodas vācu armijas daļa un jaunajās mājās tiek iekārtots štābs, izvietojas armijas daļa, vietējos iedzīvotājus izdzenot no viņu mājām – mežā. Tad atkal seko apcietināšanas.
1923.gadā Alksnājā nodibināja komunistiskās partijas šūnu Mērsraga pagastā, pirmie biedri – Fricis Bergs, Jānis Ripa, Krists Pāvs, Fricis Jansons un Lāčiņš.
Mērsraga pagastā nav 2.pasaules kara cīņu vietas. Frontes līnija gāja garām Mērsragam.
Nacionālā partizānu darbība pagasta teritorijā nav bijusi izteikta, iespējams tādēļ, ka Mērsraga pagasts pēc 2.pasaules kara bija pierobežas zona, kas tika pastiprināti kontrolēta


Jaunie cīnītāji /20.gs sākums - revolūciju laiks/

Mērsraga zēni, kuriem bija mazliet pāri 10 gadiem, tāpat kā pieaugušie gribēja piedalīties revolūcijā. Tā kādā rītā pulciņš zēnu bija nolēmuši iet uz Ābrinnckalnu taisīt revolūciju tur esošajā vecā Feldmaņa ierīkotajā medikamentu gatavotavā, kas sastāvēja no Rīgā nopirktiem diviem veciem lieliem katliem, kur sautēt jaunās priežu galotnes eļļas iegūšanai reimatisma ārstēšanai. Minētie draugi „Vecčunču” mājas Ādolfs Dreimanis, „Vecpūsēnu” mājas Jānis Zvejnieks un citi bija nogājuši sarkaniem karodziņiem rokās līdz minētai „fabrikai” un apgāzuši minētos katlus, domādami ka izpildījuši revolucionāru pienākumus.
Arī Kārlis Kreicbergs ar saviem draugiem staigājis ar paštaisītām koka šautenēm apbruņojušies pa Barsu sētas pagalmu. Pēkšņi tie ieraudzījuši veselu rindu braucēju, kas dodas (zirgu mugurās) uz Talsu pusi pa Mērsrags – Upesgrīva lielceļu. Braucēji apbruņojušies ar pīķiem (šķēpiem) un šautenēm kas lepni rēgojas uz braucēju pleciem.


Gatavošanās cīņai pret „Melno sotņu /20.gs sākums - revolūciju laiks/

Mērsragā izplatījās ziņas par kādu līdz tam nedzirdētu lietu "Melno sotņu". Ko tā īstenībā nozīmēja un kāda tās būtība, cilvēkiem nebija skaidrs. Viens otram zināja stāstīt, ka tā esot baronu savervēta banda cīņai pret revolūciju. Lai cīnītos pret šo "melno sotņu" mērsradznieku rīcības komiteja sāka organizēt kaujas vienības. Lai pēc iespējas labāk apbruņotos cīņai, katrs centās iegūt sev kādu ieroci - šauteni, durkli u.t.t. Vīri meklēja vecas medību bises un nesa tās pie kalējiem Kiršteina un Ādamsona, lai tie palīdzētu tās salabot. Miķelsons Mārtiņš no "Pīlagiem" savā laikā stāstīja, ka "Vecās bodes" bodniekam Sandaram Jurevicam visi kuģu apkalšanai atvestie dzelži esot pārdoti revolucionāru durkļu izgatavošanai. Jānis Treimanis no "Eglītēm" zinājis teikt, ka kalējs Ādamsons viņam un citiem vīriem esot izkalis šķēpu garāku par metru ar plakanu, smailu galu - cīņai pret "melno sotņu". Kamēr vīri gatavojās kaujām, Mērsragā jau sāka izplatīties baumas, ka "melnās sotņas" pulki virzoties no Tukuma uz Talsiem. Daļa no tiem jau esot nonākuši Līgas krogā netālu no Kandavas.

Piekļūstamības paziņojums · Sīkdatņu politika · Pielāgot sīkdatnes