20.gs 70-tie gadi

20.gadsimta 70-tie gadi

Ko rakstīja par Mērsragu 20.gs 70-tajos gados (40-tie gadi)

Zvejnieku darbs vienmēr bijis kolektīvs darbs, jo uz ūdeņiem strādāt vienam ir grūti, bieži vien — pat neiespējami. Arī Mērsragā zvejnieki dibinājuši gan tā saukās vada draudzes lielāku zvejas rīku būvei, gan apvienojušies laivu un motoru iegādei, gan arī organizējuši dažādas biedrības. Taču buržuāziskās iekārtas apstākļos nekādas organizācijas nespēja izmainīt darba zvejnieku grūto stāvokli, jo lielo motorlaivu īpašnieki, zivju uzpircēji un fabrikanti parasti tās sagrāba savās rokās.

20.gs. 20. gados Mērsraga zvejnieku dzīvē samērā iela nozīme ir biedrībai «Zvejnieks», kurā apvienojušies Ķūļciema, Krievragciema un Dzedru ciema nabadzīgie zvejnieki, kas iztiku pelna ar zveju Engures ezerā. Šo biedrību progresīvo ideju propagandai izmanto Latvijas Komunistiskās parijas nelegālā organizācija, kura izveidota Mērsragā vietējā zvejniek dēla, tagad pazīstamā revolucionārā cīnītāja partijas un padomju darbinieka Friča Berga vadībā. Tās kodolu veido darba zvejnieki, kas negrib samierināties ar buržuāziskās iekārtas netaisnībām. Komunisti, rūpīgi izstudējuši V. I. Ļeņina darbus par kooperācijas jautājumiem, ar šīm idejām iepazīstina darba zvejniekus.

Par kolektivizāciju Engures ezera zvejnieki nopietni sāk domāt 1940. gada vasarā pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā. 1940. gada augustā zvejnieki spriež par kolektīvā darba iespējām. Turpmākajos mēnešos rūpīgi tiek iepazīta Padomju Savienības citu republiku zvejnieku pieredze kolektīvizācijas jomā.

1941.gada 16. martā notiek sapulce, kurā zvejnieki nolemj dibināt arteli. Tiek pieņemti arteļa statūti, ievēlēta valde un revīzijas komisija. Kolektīvo saimniecību nosauc par «Engures ezera un apkārtnes zvejnieku artelī». Arteļa rīcībā tiek nodots Engures ezers, vairāki nelieli ezeriņi Talsu apriņķī un jūras piekraste no Engures līdz Rojai.

Arteļa dibināšanas iniciatori ir Engures ezera zvejnieki, bet drīz viņu pulkā nāk arī vairāki desmiti Baltijas jūras zvejnieku. Kopējiem spēkiem vīri velk smagus lomus Engures ezerā, veiksmīgi sokas arī reņģu un mencu zveja jūrā. Artelis savā īpašumā pārņem agrāk nacionalizēto zivju kūpinātavu un sālītavu Mērsragā. Par centīgu darbu arteļa biedri saņem agrāk vēl nepieredzēti labu samaksu. Arī bankā arteļa kontā krājas līdzekļi, par kuriem var iegādāties jaunas laivas, motorus, labus zvejas rīkus.

1941, gada 4. jūnijā avīzē «Talsu Apriņķa Ziņotājs» rakstā «Engures zvejnieku arteļa izcilie sasniegumi» jaunās saimniecības kolektīva darbs vērtēts šādi:

«... Mērsraga pagasta mazie zvejnieki nodibināja pirmo arteli Talsu apriņķī. Mēneša laikā Engures ezera zvejnieku artelis uzrāda izcilus sasniegumus arteļa izveidošanā un zivju nozvejā. Ārpus arteļa palikuši tikai 32 zvejnieki, bet arteļa biedru skaits dienu no dienas aug un pašlaik artelī ir 151 biedrs. Mēneša laikā nozvejotas 69 tonnas zivju. Mēneša laikā visa gada plāns pārsniegts par 11 tonnām, t. i., 19%. Nodibinot arteli, mazajiem zvejniekiem ievērojami uzlabojušies dzīves un darba apstākļi . . .»

Bet tad veiksmīgi sākto kopu darbu pārtrauc Lielais Tēvijas karš. Daudzi arteļa biedri ņem rokās ieročus un dodas cīnīties pret nīsto ienaidnieku. Vairākus kolektivizācijas iniciatorus, kuri nepaspēj evakuēties (arī darbīgo arteļa valdes locekli Frici Biti), fašisti neģēlīgi noslepkavo.

Kad pienāk uzvaras diena, viss jāsāk no gala, jo laivas sapuvušas, tīkli saplēsi, motori salauzti. Fašistiskās okupācijas gados zvejas inventārs nav ticis papildināts. Pat zvejas vīru zābaki tā noplīsuši, ka selgā jābrauc basām kājām.

1945.gada vēlā rudenī, demobilizējies no Padomju Armijas, dzimtajā ciemā atgriežas viens no bijušā arteļa vadītājiem Voldemārs Gādmanis. Viņš organizē vairākas zvejnieku sapulces, kurās runā par jaunajiem uzdevumiem un arī par nepieciešamību atjaunot arteli. Ar viņu vienisprātis ir arī citi zvejnieki — Kārlis Zutis, Kārlis Freimanis, Augusts Sakars, Krišs Āboliņš, brāļi Bervaldi un citi, kuri grūtajos kara gados saglabājuši dažus arteļa zvejas rīkus. Arteļa atjaunošanas iniciatorus atbalsta arī bijušais mērsradznieks Fricis Bergs, kas šajā laikā ir republikas Zvejnieku savienības priekšsēdētājs.


1945.gada 20. februārī notiek kartēja Mērsraga zvejnieku sapulce, kurā paredzēts apspriest Jautājumus par sagatavošanos pavasara zvejai. Taču dienas - kārtībā izvirzās daudz nopietnāks jautājums — pāreja uz kolektīvo saimniekošanu.
1945.gada 10. martā zvejnieki lietišķi pārrunā turpmākās darbības principus, pieņem arteļa statūtus un ievēl saimniecības vadību. Par arteļa priekšsēdētāju ievēl Voldemāru Gādmani, bet saimniecības valdē — krietnākos darba vīrus: Krišu Āboliņu, Jāni Bervaldu, Jāni Rozenštamu, Kārli Zuti, Kārli Lūrmani un Jāni Kviti.
1945.gada ziemā mērsradzniekiem kolektīvo saimniecību nākas veidot gandrīz no jauna. Pirms kara paveikts gaužām maz, un arī to vācu fašistiskie okupanti izpostījuši. No arteļa īpašuma saglabājušies tikai daži par kopējiem līdzekļiem gādāti tīkli un pāris laivu motoru. Taču palikusi pati lielākā bagātība — arteļa biedri, un viņi uzskata, ka turpina 1941. gadā aizsākto darbu.

Ziemas mēneši paiet rosīgā darbā. Vīri šuj vadus un tīklus no linuma skrandām, gatavo murdus, remontē laivas. Ir grūti, visa nepietiek, taču vīri izvirza sev lozungu — priekšzīmīgi sagatavoties pirmā kopējā darba gada zvejai.

Pavasara zveja sākas savlaikus, un zvejas uzdevums tiek paveikts ar uzviju. Par virsplāna lomiem republikas Zvejnieku savienība piešķir jaunus spailes piederumus.

Artelis pieņemas spēkā. 1946. gada 8. augustā arteļa kolektīvs ziņo, ka pirmā gada nozvejas plāns sekmīgi izpildīts. Iejūsmināti par panākumiem, zvejnieki uzņemas jaunas saistības. Artelis iekārto savu mehānisko darbnīcu un pieņem darbā speciālistu laivu motoru remontēšanai. Par zvejā gūtajiem līdzekļiem tiek iegādāti jauni zvejas rīki. Gada beigās arteļa kasē ir jau tik daudz līdzekļu, ka var iegādāties virpu mehāniskajai darbnīcai un divus jaunus laivu motorus. Vēl pēc kāda laika zvejnieki apstiprina laivu būves plānu.

Pēc gadiem šie panākumi liekas niecīgi un ieceres pieticīgas. Tomēr tas bija ar saspringtiem spēkiem veidotais pamats, bez kura nebūtu iespējama kolhoza izaugsme šodien.

Mērsrags-Jūra-Ļaudis, 1976, 6-7 lpp.

Twitter

 

Aptaujas

Vai Jums patīk jaunās mājas lapas dizains un funkcionalitāte?
     Rezultāti » 

Reklāma