20.gs 30-tie gadi

20.gadsimta 30-tie gadi

Ko rakstīja par Mērsragu 20.gs 30-tajos gados

Mērsragā patlaban, kad nonāku pie upes seduma, zvejnieki purgā reņģes (lasa laukā no tīkliem), sviezdami čupās gan zemē pie vabām, gan laivās. Tie ir citu ciemu zvejnieki, atbraukuši te uz reņģēm no Rīgas gala (no jūrmalas, kas uz Rīgas pusi), pat no Bigauņciema un Mellužiem. Katru pavasari, kamēr Rīgas galā reņģu vēl nav, turienieši brauc zvejot Mērsragā, Rojā un citos šīspuses ciemos. Tad te ir lielā zvejas talka. Un pēcpusdienās, kad citciemnieki nāk malā, tad sedums ir ļaužu pilns kā tirgus. Tur strādā, runā, tirgojas un plēš jokus, it īpaši labu lomu reizēs.



          Jau vakarā zvejnieki sakārto tīklus laivās, lai no rīta pa tumsu nav jāmudžinājas. Pulkstenis ir tikai 2 naktī, kad sāk parkšķēt pirmie motori, dodamies laukā pa ostas vārtiem jūras plašumā.
          Tikko iestumos ar divriteni šī ciema smiltī, kad jau kāds ievaicājas: — Pasakiet, kur jūs ņemat ko rakstīt par katru ciemu? Visi zvejniekciemi taču vienādi.
          Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir uzrakstīts šis raksts.
         Biju šogad Mērsragā divas reizes: marta beigās, kad te zvejoja daudzi citu ciemu zvejnieki, un maija beigās, kad mērsradznieki vilka lielos nārsta lomus.
          Galvenos vērojumus un atziņas atstāstot, izveidojas diezgan pārskatāmu ainu un domu virkne.
          Mērsrags ir liels ciems. Paši mērsradznieki nemaz nezina, cik tas garš, cik tur māju, cik iedzīvotāju. Labākas pārredzamības dēļ viņi to sadalījuši sešos īpašos ciemos: Pekeļu ciemā, Dižciemā, Braņķu ciemā, Grūžumos, Ķīsterciemā un Stērbeļu ciemā. Šis sešdaļīgais Mērsrags aizņem ap 6 km garu jūrmalas gabalu, savas daudzās mājas un mājiņas novietojis gan šaurākā, gan plašākā joslā, sākot no purvaini mežainā Pekeļciema gala pie bākas un beidzot ar smilšaino Stērbeļciema gala priedulāju aiz Engures ezera iztekas.
          Ciemā ir kādi 50 līdz 60 pastāvīgi zvejnieki. Tiem vasarā piebiedrojas vēl kādi 30 līdz 40 plekstu zvejotāji. Visu zvejnieku rīcībā ir ap 20 zvejmotoru. (Šīs ziņas man pastāstīja korespondents Augusts Sakars.)
          —  Un ko dara jūsu zvejnieku sabiedrība jeb kā līdz šim bijām paraduši teikt — kooperatīvs? — ievaicājos, atcerēdamies, ka «Zvejniecības Mēnešraksta» pašā pirmajā numurā rakstīts: «Nesen kooperatīva organizēšanai bija sasaukta zvejnieku sanāksme. Pēc pārrunām vienojās nodibināt Mērsragā zvejnieku  kooperatīvu,  kuram  vēlāk varētu  būt nodaļas arī citos tuvējos ciemos, un nosprauda šādu praktiskā darba programmu: 1) ierīkot kopēju ledus pagrabu, lai svaigās zivis vasarā uzglabātos līdz vilciena vai kuģa atiešanai, 2) ierīkot zivju kopžāvētavu, 3) iekārtot  kopdarbības  ceļā  zvejas  motoru  apgādi  ar  degvielām, 4)  iegūt lielāku motorlaivu ar ūdens tvertni dzīvām zivīm, jo Mērsragā ir labas zušu zvejas vietas, bet tagadējos apstākļos iespējams zušus nosūtīt uz Rīgu tikai svaigus un  iegūt daudz zemāku cenu  kā par dzīviem.»
          Cik tad nu tālu šie labie nodomi jau pavirzījušies uz priekšu?
          — Pagājušā gada 17. decembrī iesūtījām apgabaltiesai kooperatīva statūtus apstiprināšanai, — man atsaka, — bet neesam vēl saņēmuši atbildi.
          — Tas nu tā. Bet kad būsit savu sabiedrību nodibinājuši, kur tad ņemsit naudu, ar ko taisīt visas tās labās ierīces, kas jums padomā?
          — Naudas mums nav ne santīma, bet mums ir darbaspēks. Un, ja nu valdība dotu mums naudu, mēs paši ar talkām visus būvmateriālus sagādātu, arī visos citos darbos piestrādātu. Tad kaut kam būtu gan jāiznāk.
Acīmredzot valda pārliecība: gan jau valdība gādās. Bet vai ar šo pārliecību vien būs iespējams ierīkot un uzturēt pasākumus, kuru pastāvēšanai nepieciešama pašu zvejnieku visai rosīga sadarbība. Mērsradzniekiem taču vispirms jāpierāda, ka viņi grib un ir spējīgi kādu nopietnu sabiedrisku darbu ne vien iesākt, bet arī godam turpināt. Viņiem jāpierāda, ka viņi tiešām ir valdības gādības cienīgi, un tikai tad viņi ar tīru un drošu sirdi var iet un lūgt, lai viņiem palīdz. Ja kāds grib, lai viņu piemin valdība, tam vajag pūlēties sevi atgādināt ar nopietniem un derīgiem darbiem, kas veikti nesavtīgā centībā.


          Nepavisam negribu teikt, ka mērsradznieki nebūtu centīgi zvejnieki. Katrs savā darbā viņi cenšas būt un ir tikpat nadzīgi un braši kā jebkura cita ciema tīklu vilcēji. Bet līdz šim vēl nav ne dzirdēts, ne redzēts, ka viņi visi kopā būtu kaut ko sarunājuši padarīt un to tad arī padarījuši. Visas zivis viņi nodod uzpircējiem, allaž apmierinādamies ar tādu cenu, kādu viņiem uzpircējs maksā, kaut gan vēlāk pukojas: — Dabūjām tikai puscenu. Ir gan rāvēji tie uzkupči: plēš vai ādu pār acīm. — Un tālāk: — Labdien, uzkupča kungs, vai manas reņģītes arī ņemsit?
          Ko tas viss liecina? Tas rāda, ka Mērsraga zvejnieki visumā ir ļoti apmierināti ar savu dzīvi. Šo un to viņi vēlētos citādu tikai sīkumos, bet šī vēlēšanās nav necik dedzīga. Tā ir ļoti lēnprātīga vēlēšanās: ja iznāks, būs labi, — ja neiznāks, arī tad būs labi. Labs nāk ar gaidīšanu — tā ir pamatdoma, uz ko līdz šim dibinājās visi sabiedriski derīgie pasākumi šinī lielajā un zvejniekiem izdevīgajā ciemā. Bet vai tikai šinī ciemā vien? Ak, arī daudzos citos ciemos. Latviešu zvejnieks labprāt kustas pats savā darbā, turpretim uz sabiedriskām rosībām viņš visai grūti iekustināms.
          Kaut nu mērsradznieki tikai negribētu mani pārprast! Man pret viņiem nav ne mazākās nelabvēlības. Un visiem, kas šo rakstu lasa, modīsies sirdī draudzīgs novēlējums, lai Mērsraga zvejnieki pierādītu, ka es, rakstīdams par viņu nesabiedriskumu, esmu visādā ziņā kļūdījies. Tātad: lai Dievs dod, ka es būtu kļūdījies!
          Vēl jāpiemin, ka Mērsragā ir sešklasīga pamatskola, kurai nākamajā pavasarī cels jaunu ēku. Valdība jau piešķīrusi naudu, lai līdzšinējo šauro skolas māju, kur mērsradznieku bērni nākuši un gājuši 40 gadus, tagad nu atvietotu jauns un stalts nams, kur mājos gaišs gars un labi tikumi.
          Ciemā ir arī veca biedrības māja, kas pieder aizsargiem. Tur pāris reizes gadā notiek lielāki sarīkojumi, šad un tad kādas sapulces vai sanāksmes, bet citādi tur nenotiek nekas. Bez tam te ir dzelzceļa stacija, kur katru dienu vienreiz pienāk vilciens no Stendes un atkal iet uz Stendi. Ir divas baznīcas: luterāņu un baptistu. Ir savs ārsts un aptieka. Ir maiznīca, 2 skārņi, 4 dažādu preču veikali, degvīna tirgotava, 2 frizētavas un izdaudzinātā ķīmiskā fabrika, kur no veciem priežu celmiem, tos sasmalcinot un ar tvaiku, pēc tam ar benzīnu apstrādājot, taisa terpentīnu, kolofoniju un smagās eļļas. Fabrikā rod darbu 45 strādnieki: 30 lauž mežos celmus, 15 strādā ik pa 5 trijās maiņās cauru dienu, cauru nakti pašā fabrikā. Mērsrags var lepoties ari ar savu ostu, ko jūrniecības departaments izbūvējis Engures ezera iztekā.
          Un kas vēl nav dzirdējis Mērsraga jaunās un cildenās leģendas, tam jābrauc te tās noklausīties. Visas tās vijas ap vienu vīru, kas ar savu laipno un vareno garu pratis atdarīt visu latviešu sirdis un tajās ielikt jaunu ticību.
          Viena no šīm leģendām saistās ar veco Bāliņtēvu. To stāsta ļoti dažādi, taču allaž ar dedzīgu apgarotību, piemēram: —Vecais Bāliņtēvs pēc 2 gadiem jau būs piedzīvojis pilnus 100 gadus. Bērni viņam aizklīduši pasaulē: viens dēls Rīgā, viens Amerikā, bet meita Kaukāzā. Viņš viens pats ar savu dzīvesbiedri, kas ari jau stipri veca, dzīvo tur tanī būdiņā pie kāpas. Viņi dzīvo, pārdodami savas mantiņas. Bet pāris nedēļas pirms pērnajiem Ziemassvētkiem viņi saņem naudu — 10 latus. Tā ir liela nauda. No tās var dzīvot veselu mēnesi. Un kas to sūta? Prezidents! Par ko? Tāpat vien — par labdienu. Bet vai tas jau viss? Nē. Taisni pašā Ziemassvētku vakarā ieiet pie Bāliņiem pastniece, noliek uz galda 80 latus un saka: — Uzminiet, kas šo naudu jums atsūtījis? — Tad jau būs gan dēls no Amerikas.
— Nē, nē. Pats mūsu prezidents vēlē jums priecīgus svētkus. — Ak prezidents? Redziet nu, kā viņš uzmeklē tos, kam viņa palīgs visvairāk vajadzīgs. Pasakiet viņam, ka mēs par viņu lūgsim Dievu, kamēr vien dzīvosim.
          Ir saulains tīts. Nupat iznākuši malā zvejnieki visos trijos Mērsraga sedumos: Upes sedumā pie ostas, Lakas sedumā pie baznīcas un Raga sedumā pie bākas. Visiem labi lomi, tikai vienam zvejniekam pustukši tīkli. Viņam nav laimējies iemest īstajā vietā un pareizajā dziļumā. Patlaban reņģēm nārsta laiks, un tāpēc — «Kam ir, tam ir, — kam nav, tam nav». Ļakas sedumā nonāku reizē ar Dumbru veco saimnieci. Viņa ved tukšas zivju kastes, uzkrāvusi augstā vezumā. Katru dienu viņa tā brauc no seduma uz sedumu, cītīgi uzpirkdama visas zivis, jo viņas meitas vīrs, kura uzdevumā viņa darbojas, ir Mērsraga lielākais uzpircējs. — Viņš pērk un pārdod visu, sākot no reņģes un beidzot ar vērsi, — saka zvejnieki. Tikmēr vecā saimniece jau izlikusi divas trīs kastes pie katras laivas, pieteikdama, lai zvejnieku sievas nesajauc mazās reņģes ar lielajām, un viņa brauc tālāk uz Raga sedumu pie lošu un vadiņu zvejniekiem, kur sazvejotas mencas, plekstes un luči.
          Mērsradznieki uz mencām iet visvairāk ar lošiem. Tie ir metamie tīkli ar mencu ķeršanai piemērotām acīm, kur saķeras arī daudz jūras buļļu, tādu lielgalvainu zivju, kas ir tikai pusotra sprīža garumā. Dažreiz iesprūst arī viena otra sīga. Uz mencām iet arī ar āķiem.
          Raga sedumā zvejnieki šonakt nemaz nav gulējuši. Pievakarē izmetuši lošus, viņi tūdaļ sākuši vilkt dižvadu. Vilkuši līdz gaismiņai, izvilkdami 23 kg lašu. Viens lasis viens pats svēris 10 kg. Par to vien zvejniekiem iznāks 40 latu, tātad katram 5 lati, jo dižvads pieder 8 vīriem un tie visi piedalās zvejā. Par mazākajiem lašiem un par sīgām arī sanāks branga nauda, un tā nu ar dižvadu vien katrs zvejnieks šonakt būs izvilcis vismaz 10 latus. Kur tad vēl paliek lošu loms? Tikko dižvadu izžāvuši uz vabām, zvejnieki tūdaļ braukuši ņemt laukā lošus. Arī tur, kā nupat vēl redzams, katram bijušas zivis par vairākiem latiem.
          — Ja mums katru dienu tā laimētos, tad mēs varētu dzīvot kā kungi. Bet ir daudz dienu, kad nevaram nozvejot ne santīma, — saka zvejnieki, lai svešinieks nedomātu, ka viņiem pārāk laba peļņa.
          Tikmēr Dumbru vecā saimniece jau apsēdusies kāpas aizvējā, kur visi zvejnieki ar savām zivīm tai sagājuši apkārt. Viņa liek, lai katrs zvejnieks nosver zivis ar bezmēru. Pēc tam sākas aprēķināšanās. Viņa maksā par mencām 6 sant. kilogramā, bet par sīgām — pilnu latu. Tāda ir viņas cietā cena, un kas negrib savas zivis par to viņai atdot, var tās nest uz mājām un iesālīt.
          Uz ciemu atkal eju reizē ar kādu jaunu zvejnieku. Skatāmies, kā pavasara stiprais zīdvests dažā jumtā izārdījis visas niedres, tikai ribas atstājis veselas. Runājam arī par zvejnieku nevienprātību tanī ziņā, ka vieni grib celt kopžāvētavu pie baznīcas, otri — pie ostas. Vienojamies, ka šādai ēkai gan vajadzētu būt ostas tuvumā.
          Jauneklis vēl pastāsta pāris nostāstu. Viens no tiem vēstī par mucu ar zelta naudu, kas glabājas kādās mājās (viņš taisni ar pirkstu parāda) zem klēts pakša. Bet kas to naudu ņems, tam jāmirst. Reiz pats šo māju saimnieks bijis slims pie miršanas, un ļaudis runājuši, ka nu viņš to zelta mucu esot izcēlis. Bet, kad saimnieks izveseļojies, ļaudis teikuši: nu viņš mucu ar visu naudu atlicis atpakaļ. Tur tā bagātība stāvot vēl tagad. Nevienam neesot dūšas to paņemt.
          Aizeju līdzi kādam citam zvejniekam uz viņa māju, kas nesen uzcelta Mērsraga tajā galā, ko sauc par Pekeļu ciemu. — Te mēs visi ar pekelēm sanācām, bet nu jau esam īsti saimnieki. — Tāpēc nepareizi dara ceļa zīmju rakstītāji, saukdami šo ciemu par Pekles ciemu. Pekle taču ir visļaunākais, ko cilvēks vien var iedomāties, turpretim pekele, kaut arī ne visai latviska, ir tāda lieta, kurā var būt paslēpti darbarīki labas nākotnes celšanai. Lūk, sieviete ar kapli uzcērt ciņainu noru, taisīdama jaunu lauku. — Darbs nav nekāds vieglais, bet, kad tas vienreiz padarīts, tad tas vairs otrreiz nav jādara, — saka dūšīgā saimniece.
          Daudzi citi pekeļciemnieki savus laukus jau ietaisījuši. — Man pērngad uz 3 pūrvietām izauga 5 maisi labības, — saka zvejnieks, kam eju līdzi. Un viņš priecājas, ka ir brīvs vīrs, pats savs kungs. Maize un kartupeļi aug pašam savā zemē, naudu sazvejo. Viņš priecājas arī par savu māju, kur pat visaukstākajās ziemas dienās ir «silts kā kannā». Šovasar viņš pabeigs arī jauno kūti, kas celta pēc valdības noteikumiem. Par to viņš saņems pabalstu, kā jau saņēmuši par savām jaunceltnēm daudzi mērsradznieki.

Veldre V. Dzive pie jūras: Vērojumi Latvijas jūrmalas zvejniekciemos; 2 d. - [R],1938-1939./

Twitter

 

Aptaujas

Kādus jaunus suvenīrus vēlētos redzēt un iegādāties Mērsraga Informācijas centrā?
     Rezultāti » 

Reklāma